Saule latviešu folklorā

Dzīvības pastāvēšana uz Zemes būtībā ir pilnībā atkarīga no Saules. Mitoloģijā Saule kā debesu ķermenis iezīmē pretstatu Zemei. Saule bieži tiek attēlota kā seja pie debesīm: tā ir tēva, arī karaļa autoritātes simbols.
Saules dievišķais spēks kopš senseniem laikiem ir novērtēts un atzīts, un baltu mitoloģijā Saule ieņem centrālo vietu. Saule kā lietvārds mūsu tautas dainās sastopams ļoti bieži. Saules dainu ir vairāki tūkstoši.
Latviešiem ir senas, no paaudzes paaudzē nodotas, folkloras tradīcijas, kas tiek piekoptas arī mūsdienās. Kā spilgtākie latviešu folkloras piemēri minamas tautas dziesmas, mīklas, pasakas, ticējumi, teikas un visos šajos folkloras žanros ir pieminēta arī Saule.
Teikās lasam:
Agrāk ticēja, ka dievs licis kalējam uzkalt apaļu ripu.Kalējs uzkalis.Tad dievs nokrāsojis apaļo ripu zelts krāsā un pakāris to pie debesīm.Tā radusies Saule. /LT 1024,1697,Marija Stūrīte Rīgas Dolē,pier.J.Linde 1932. /
Saule tiek personificēta kā sieviešu kārtas dabas dievība, kas gādā par labklājību un visas dzīvības atjaunošanos uz Zemes. Tā ir viena no visspēcīgākajām dievībām, jo redz un zina visu, un pilnībā sekmē auglību, ražību un gādā par siltumu. Mitoloģiskās dainās uzmanību saista tas, ka personificētā Saule un dažādās dievības neparādās kā biedējoši vai nesasniedzami tēli, bet gan kā silti, tuvi, mierinoši, atbalstoši. Saule kā māte vai krustmāte, kas ar devīgu roku dala augošās dabas bagātības un pašu dainotāju it kā ietērpj savā mirdzumā un siltumā.…