Saskaņā ar Latvijas Republikas likumu „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, „masu saziņas līdzekļi ir avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi, kā arī televīzijas un radio raidījumi, kinohronika, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuāli ieraksti, programmas, kas paredzēti publiskai izplatīšanai. Masu informācijas līdzekļi vāc, sagatavo un izplata informāciju saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem. Par žurnālistu savukārt tiek uzskatīta persona, kura vāc, apkopo, rediģē vai citādā veidā sagatavo materiālus masu informācijas līdzeklim un kura ar to noslēgusi darba līgumu vai veic šo darbu masu informācijas līdzekļu uzdevumā, kā arī ir žurnālistu apvienību biedrs” [2].
Masu komunikācija, kas tiek izmantota šajos masu saziņas līdzekļos savukārt ir specifisks saziņas līdzeklis, kurā viens vai vairāki ziņotāji sniedz informāciju plašai auditorijai. Turklāt šī auditorija nesēž viņu priekšā, un aktīvi nepiedalās informācijas nodošanas brīdī. Tā vienīgi aktīvi saņem informāciju. Un tā kā ziņotājs nav pārliecināts, kas ir viņa auditorija, tad šajā saziņā ir nepieciešams izmantot dažādus palīglīdzekļus, kas varētu noturēt auditorijas uzmanību pie informācijas pasniedzēja un arī pašas informācijas.
Tādēļ es veicu rūpīgu dažādas literatūras analīzi par masu komunikāciju un masu saziņas līdzekļiem, lai noskaidrotu, kā tad īsti šī specifiskā saziņa notiek un kā to var ietekmēt.…