Ievads
Vislielākais dzīves skaistums
mīt cilvēku attiecībās.
/Z.Mauriņa/
Vai mēs bieži domājam, kādi esam , kā izturamies, kā veidojas mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Vai pazīstam sevi un citus ?
Apkārtējo cilvēku labvēlību, panākumus ne vien sabiedrībā un darbā, bet arī sadzīvē nodrošina pieklājīga attieksme pret citiem, iekšējā un ārējā kultūra, ko tad arī var uzskatīt par bagātību, kas rotā cilvēku.
Cilvēku var ļoti dziļi- gan pozitīvi, gan negatīvi- ietekmēt saskarsme ar citu cilvēku.
Saskarsme ir cilvēka eksistences forma, tas nozīmē, ka pilnvērtīgi dzīvot viņš var tikai būdams saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Cilvēks ir izaudzis no pirmatnējā bara, tāpēc jau pēc savas dabas ir sabiedriska, kolektīva būtne, kam ir nepieciešami kontakti ar sev līdzīgiem.[1;9] Katram cilvēkam ir vajadzīga kontaktēšanās/saskarsme/ ar citiem cilvēkiem, kaut vai tā iemesla dēļ, lai tas spētu apmierināt savas galvenās sociālās vajadzības. Tikai apmierinot šīs vajadzības, cilvēks spēj pilnvērtīgi dzīvot. Lai dzīve būtu pilnvērtīga un harmoniska, katram cilvēkam jācenšas to veidot tā, lai saskarsme ar citiem cilvēkiem iespējami vairāk noritētu savstarpējas cieņas gaisotnē.
Saskarsme ir cilvēku mijiedarbības process, ko galvenokārt raksturo viņu savstarpējās attiecības. [2;23] Mijiedrabībā ar citiem cilvēkiem, cilvēks kļūst par personību, iegūst kontaktēšanās pieredzi, zināšanas, prasmi saprast cilvēkus un viņus novērtēt, iemācās ieklausīties un runāt, uzvesties un darboties.
Saskarsmes kultūru dēvē arī par saskarsmes mākslu. Būtībā tā arī ir tuvāk mākslai. Ko saprot ar saskarsmes mākslu? Lūk, dažādu autoru atziņas par to, kas ir saskarsmes māksla:
o Prasme zināšanas un dzīves pieredzi izmantot sadzīvē, it īpaši praktiskajā darbībā;
o Spēja cienīt citus, atzīt viņu spējas, talantu, dotības;
o Prasme uzklausīt citus, izprast, iepazīt viņus;
o Māksla uzturēt iekšējās un ārējās kultūras vienotību, garīgā un fiziskā darba līdzsvaru, nopietnības un humora līdzsvaru;
o Prasme izveidot lietišķus un savstarpēji izdevīgus apstākļus sarunās un sadarbībā;
o Prasme tēlot sociālu lomu dažādās dzīves situācijās un apstākļos.[2;22]
Cilvēkam jau piedzimstot šūpulī tiek ielikta māksla veidot attiecības, taču jebkura māksla, lai tā būtu skaista, ir jāveido un jākopj, tāpēc arī cilvēkam dzīves laikā ir jāmācās veidot attiecības un jāprot kontaktēties ar citiem cilvēkiem.Tas vistiešākajā veidā ir atkarīgs no katra cilvēka kā personības, individualitātes u.tt., tāpēc arī ne visiem cilvēkiem izdodas apgūt saskarsmes mākslu un pielietot to reālajās dzīves situācijās.
Saskarsmes kultūras pamats ir radošas, humānas, savstarpēji bagātinošas attiecības, kā arī prasme kontaktēties ar cilvēkiem visdažādākajos dzīves apstākļos.
Mums ir jāmācās, kā veidot saskarsmi ar darba devējiem, kolēģiem, veciem ļaudīm un šajā aspektā parādās saskarsmes kultūras īpatnības – ar katru mērķa grupu saskarsme ir jāveido savādāk. Daudz dažādu atšķirību ir starp to, kā saskarsme veidojas, piemēram, biznesa sarunās un darbā ar veciem cilvēkiem. Šīs īpatnības ir jāapzinās un jāspēj pielāgoties konkrētajai situācijai.
Kas tad īsti ir vecums? Kad cilvēku mēs dēvējam par vecu?
Gerontoloģijā (zinātne, kas pēta novecošanas fenomenus dažādos aspektos) tiek izdalīti četri novecošanas veidi, tādi kā hronoloģiskā novecošana – skaitot gadus no dzimšanas brīža, bioloģiskā novecošana – attiecas uz fiziskām izmaiņām organismā. Par psiholoģisko vecumu liecina izmaiņas sensorajos percepcijas un mentālajos procesos, personības izmaiņas. Līdz ar vecumu izmainās arī veca cilvēka motīvi un vajadzības. Savukārt, sociālā novecošana ir saistīta ar cilvēka sociālajām lomām, sociālo statusu, mijiedarbību ar sociālo vidi. [12]
Runājot par vecumu, tiek izmantotas gan psiholoģiskās novecošanas pazīmes, gan visas pārējas, taču pieņemts, ka, ar brīdi, kad cilvēks aiziet pensijā, ir iestājies vecums. Latvijā cilvēki pensionējas apmēram 65 gadu vecumā. No tā var secināt, ka 65 gadu vecumā cilvēks ir pensionārs – līdz ar to vecs cilvēks. Par sabiedrības novecošanu runā gan demogrāfi, gan ekonomisti. Neizbēgami tas rada sociālas problēmas. Taču vēl sāpīgāks ir saskarsmes un attiecību aspekts. Vientuļi, veci cilvēki, kuriem nav tuvinieku, vai tuvinieki nevar katru dienu apciemot, ir būtiska mūsu sabiedrības daļa. Ir daudz teorētisko pētījumu un arī mākslas darbu, kuros attainota attieksme un saskarsme ar veciem cilvēkiem, tikai tos vajadzētu pēc iespējas vairāk sniegt sabiedrībai.
Savā zinātniskā darbā autors izmanto pētījumu par saskarsmes kultūru, papildinot to ar teorētiskās literatūras analīzi, veicot aptauju un novērošanu tiem veciem cilvēkiem, kuri savas vecumdienas pavada sociālās aprūpes institūcijā.
…
