Secinājumi
Novecošana ir dabisks process.
Veselas, aktīvas, gados vecas personas novecojot var darīt visu to pašu, ko tās mēdza darīt agrāk. Atšķirības ir izpildes tempā - darbojas un uztver ne vienmēr tik ātri un izveicīgi kā agrāk.
Būtiskais pieaugušo psihes attīstībā ir sociālo lomu izpilde ģimenē, profesionālajā jomā, pretenziju un reālo sasniegumu proporcionalitātes ietekme uz emocionālo stabilitāti.
Vecākā paaudze, neapšaubāmi, ir uzkrājusi lielāku dzīves pieredzi, un viņi var būt labi padomdevēji, palīdzot jaunajiem risināt viņu problēmas.
Vecumdienās cilvēks iegūst vai nu dzīves pilnīguma izjūtu,
vai bailes no nākotnes un dzīves bezjēdzības izjūtu.
Pēc veco cilvēku iedalījuma grupās pēc viņu psiholoģiskās aktivitātes var veidot atbilstošu saskarsmi, psiholoģiskās aktivitātes palīdz saprast veca cilvēka vērtības, kas savukārt palīdz izveidot pareizo dialogu (veidot runu).
Pensionāriem, lai izvairītos no personības notrulināšanās, ir nepieciešama regulāra identificēšanās ar citiem.
Saskarsmes process ar vecākiem cilvēkiem ir līdzīgs saskarsmes procesam ar bērniem, vienīgi tas ir vēl sarežģītāks, jo ietver sevī ne tikai komunikācijas nostādņu ievērošanu bet arī ir jāpielāgojas un jāskaitās ar cilvēka ilggadējo pieredzi, uztveres īpatnībām, pašreizējo veselības stāvokli, iedalījumu pēc psiholoģiska stāvokļa, ekonomisko stāvokli sabiedrībā.
Svarīgi ievērot pareizu saskarsmi ar veco cilvēku: saskarsmes attālums 1 – 1,5m (izstieptas rokas attālumā), viens līmenis, acu kontakts, lēna, skaidra runa, vienkāršā valodā (valodai jābūt piemērotai veca cilvēka saprašanās iespējām), nepārtraukti kontrolēt, vai teiktais ir saprasts, šaubu gadījumā jāvaicā ”Vai saprotiet?”.
Saskarsmē ar veco cilvēku vajadzētu atcerēties, ka jārunā nevis ''par viņu'' bet ''ar viņu''.
Saskarsme ir nepieciešana un dzīvei svarīga, jāprot orientēties saskarsmes labirintos.
…