Otrs saskarsmes komponents ir uztvere, kas paver piecus vārtus uz pasauli, kā izsakās A. Milts grāmatā „Saskarsmes ētika” – redze, dzirde, tauste, oža, garša -, kas slēpj sevī milzīgas, bieži niecīgi izmantotas iespējas. Ētiskā uztvere var ievērojami atšķirties no psiholoģiskās un estētiskās uztveres, piem., kas ir ārēji skaists un ar izsmalcinātām manierēm, var būt savas īstās būtības slēpējs, tāpēc ārišķīguma morālajā vērtējumā jābūt uzmanīgam. Saziņā dominē prāts un izziņa, uztveres procesā – sajūtas, bet mijiedarbībā – griba.[1;5] Juristam dažreiz nepietiek ar izziņu, jo arī cilvēka izjautāšanas laikā, viņš var melot, nesakot taisnību savam aizstāvim, tāpēc ir jāpievērš diezgan liela uzmanība cilvēka žestiem, mīmikai, vai tie saskan ar cilvēka sacītās jēgas izpaušanu vai atrodas pretrunā. Novērojot cilvēku var panākt rezultātu sev par labu. Ir arī tāda lieta kā intuīcija, kas zemapziņā juristam liek nojaust, ka kaut kas nav īsti pareizi vai maz ticams, ka varētu būt tā, kā tas izskatās, tāpēc, var lieku reizi pārliecināties, izmantojot kādus citus avotus, nevis pašu cilvēku.
Trešais saskarsmes komponents ir mijiedarbība (interakcija) – veids, kā mēs iedarbojamies cits uz citu gan personīgo, gan sociālo grupu attiecību līmenī.[1;5] Ētiskais kritērijs šajā komponentā ir saskatāms tajā, vai cilvēks, cilvēku grupa, tauta netiek pārvērsta par lietu, objektu, vai saskarsme netiek pārvērsta par manipulācijas līdzekli, ir jāveicina laba, brīva, godīga cilvēku attiecību attīstība.…