Saskarsmei cilvēka dzīvē ir noteicoša nozīme, jo personības attīstība un socializācija bez tās nav iespējama. Katram cilvēkam, tāpat kā gaiss un ūdens, ir vajadzīgas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ne velti askēti, kas dzīvo vienatnē mežā, uztver šo brīvprātīgo izolāciju no citiem cilvēkiem kā nopietnu pārbaudījumu un varonību. Ja kāds apgalvo, ka spēj dzīvot bez kontaktēšanās ar citiem un viņam neviens nav vajadzīgs, tad jāsecina, ka šis cilvēks neprot nodibināt un uzturēt attiecības ar apkārtējiem.
Psihologi uzskata, ka cilvēks jau piedzimst ar saskarsmes spēju, taču šī spēja, tāpat kā mākslinieciskas dotības, ir jāattīsta, jāpilnveido visu mūžu. Saskarsme nav raksturīga vienīgi cilvēkiem. Daudzveidīgas saskarsmes formas ir arī dzīvniekiem, īpaši bara dzīvniekiem. Tās kalpo pāšaizsardzībai, savstarpējam atbalstam, lai informētu citus par barību. Pētījumi pierāda, ka arī antropoīdiem ir bijusi žestu un kustību valoda, kas ir līdzīga cilvēku reakcijām. Pagājušā gadsimta vidū Č. Darvins parādīja, ka izteiksmīgās pērtiķu sejas kustības ir ļoti līdzīgas cilvēku mīmikai.
Saskarsme mums dot iespēju apmainīties ar informāciju – saņemt vai nodot citam. Tikai saskarsmē mēs izpaužam savas domas, jūtas un parādām savu attieksmi pret kaut ko. Katram cilvēkam ir svarīgi kādam uzticēt savus pārdzīvojumus, gan pozitīvos, gan negatīvos. Ar pozitīvu attieksmi, iecietību, uzmanību pret citiem mēs ļaujam viņiem justies labi un arī paši jūtamies labi. Tādā veidā mēs apmierinām savu vajadzību pēc kāda cita klātbūtnes, pēc palīdzības, padoma, atzinības un parauga. Saskarsmē mēs ne tikai apmierinām savas vajadzības pēc sapratnes, bet arī mēģinām ietekmēt sev vēlamā veidā cita uzvedību, domas, jūtas, attieksmes, jo bez tā nav iespējams mijiedarbošanās process.…