Šo tēmu izvēlējos tāpēc, ka cilvēku savstarpējām attiecībām ir galvenā nozīme mūsu dzīvē. Mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem un atkarīgi no viņiem, tāpat kā viņi no mums. Visi cilvēka darbošanās veidi notiek saskarsmes kontekstā. Saskarsme ir reālā, aktuālā garīgās dzīves pastāvēšanas forma.
Kompetenta, labvēlīga saskarsme patiesi ir vienīgā, īstenā cilvēku dzīves greznība, teicis A. de Sent – Ekziperī. Lielākā daļa zinātnieku domā, ka cilvēkam ir iedzimta, instinktīva tieksme un spēja uz labvēlīgu saskarsmi. Cilvēks jau pēc savas dabas ir sabiedriska, kolektīviska būtne, kam ir nepieciešami kontakti ar sev līdzīgiem. Izolēšanās, mizantropija – tā ir slimīga anomālija cilvēku kopībā. Tas ir tāpēc, ka galvenās sociālās vajadzības cilvēks var apmierināt, tikai kontaktējoties ar citiem cilvēkiem. Vācu izcelsmes amerikāņu filozofs un psihologs E. Fromms akcentē, ka normālam cilvēkam izolācija no citiem ir nepanesama, vientulības izjūta ir viena no visvairāk psihi traumējošajām cilvēka izjūtām /8;9/.
Skolēna personības veidošanos sekmē skola. Tā ir viena no mikrovidēm, kurā viņš darbojas, atrodas saskarsmē ar saviem vienaudžiem, citiem skolēniem un skolotājiem. Skolotājs kā personība, individualitāte atklājas saskarsmē ar skolēnu. Tas pats notiek arī pretējā veidā. Saskarsmes kultūra skolā lielā mērā ietekmē arī saskarsmes kultūru ģimenē, sabiedrībā un otrādi. Skola, ģimene un apkārtējā sabiedrība ir tie balsti, kuru savstarpējais saistījums, vienotas prasības nodrošina sekmes jaunās paaudzes audzināšanā /12;179-182/.
Saskarsme ir sarežģīts process, kurā partneris domā un rīkojas tikai sev raksturīgi, atbilstoši savai situācijas izpratnei. Saskarsmes procesu veido 3 sastāvdaļas:
informācijas apmaiņa jeb komunikācija;
saskarsmes partneru mijiedarbība jeb interakcija;
saskarsmes partneru savstarpējā uztvere jeb percepcija.…