Mūsdienās liela loma tiek piešķirta cilvēkam un viņa eksistencei sabiedrībā. Cilvēka spēju integrēties sabiedrībā nosaka viņa personības īpašību kopums, pie kura veidošanās svarīga vieta ierādāma skolai. Skolā veidojas bērna komunikācijas pieredze kolektīvā. Tas, kā skolēns iekļaujas kolektīvā jau pirmajos skolas gados, lielā mērā nosaka viņa tālāko attīstību, viņa veiksmes un neveiksmes mācību un socializācijas procesā.
Cilvēks no pirmā līdz pēdējam elpas vilcienam dzīvo citu cilvēku vidū. Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi. Raugoties uz cilvēkiem kā uz sociālām būtnēm, ir skaidrs, ka tos var izprast vienīgi viņu savstarpējās saskarsmes veidos. Katrs indivīds, tai skaitā skolēns, ar savstarpējo saskarsmi tiecas apmierināt savu vajadzību piederēt pie kaut kā, būt lielāka sociāla organisma daļai. Saskarsme tiek realizēta visdažādākajos veidos - ar vārdiem, žestiem, mīmiku, darbībām vai to rezultātiem. Katram cilvēkam jau no mazotnes būtu jāapgūst saskarsmes mehānismi, lai tos pareizi lietotu.
Par audzināšanas reālo un sociālo vēsturi cilvēces pastāvēšanas periodā zinātniekiem vēl ir zināms salīdzinoši maz. Vairāk pētīta izglītības institūciju rašanās un pedagoģisko ideju virzība. Kā ģimenes dzīvoja patiesībā, kā veidoja savu ikdienu, kādi sociālie un ekonomiskie apstākļi ietekmēja viņu dzīvi un līdz ar to arī bērnu audzināšanu? Dažādām pētnieku grupām par to ir atšķirīgi uzskati. Francūzis Filips Ariess izvirzīja tēzi, ka viduslaikos bērnu dzīves sfēra nebija nošķirta no pieaugušajiem ne telpiski, ne kulturāli. Bērnu pieskatīšanas un audzināšanas iestāžu apmeklēšana arī bija sveša. Nabadzīgākajās ģimenēs bērni uzreiz tika iekļauti pieaugušo darījumos un rūpēs. 16. un 17.gadsimtā sākās bērnu virzība no viņu pilnīgās pasaules brīvības un nepiespiestības izjūtas uz sabiedrības pedagoģisku dresūru, iesaistot tajā skolu. Šī perioda izpēte liecina par arvien lielāku bērnu emocionalitātes un dabiskuma apspiešanu. 17.gadsimtā tādi ievērojami pedagogi kā Komenskis un Ruso aizsāka to, ko šodien sauktu par modernu audzināšanas mācību: bērnus novēro, gūst priekšstatu par viņu individuālu augšanu un sakarību starp bērnību un vēlāko personību.[6]…
