Saskarsme ir galvenā cilvēka esamības forma, neatņemams cilvēka raksturojums. Visi cilvēka darbošanās veidi notiek saskarsmes kontekstā.
Tiek uzskatīts, ka cilvēkam ir iedzimta, instinktīva tieksme un spēja uz labvēlīgu saskarsmi, ka cilvēks jau pēc savas dabas ir sabiedriska, kolektīviska būtne, kurai ir nepieciešami kontakti ar sev līdzīgiem. Galvenās savas sociālās vajadzības cilvēks var apmierināt tikai kontaktējoties ar citiem cilvēkiem.
Katram cilvēkam ir vismaz 5 sociālās vajadzības un, tikai visas tās apmierinot, cilvēks var pilnvērtīgi dzīvot. Katram cilvēkam ir:
vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem – vajadzība būt elementam kādā lielākā „Mēs”. Tā ir cilvēkam aktuālā piederības vajadzība;
vajadzība pēc pieķeršanās, simpātijām – cilvēks grib just siltas jūtas pret kādu un vēlas, lai arī viņam dāvātu simpātijas. Ja tā nav sāk rasties apātija un dzīves apnikums;
vajadzība pēc pašapziņas – cilvēkam nepieciešams apzināt sevi kā neatkārtojumu personību, tādu, kādas nekad nav bijis, nav un arī nebūs. Ja šī vajadzība netiek apmierināta, cilvēks sāk justies, kā skrūvīte, smilšu graudiņš, mehānisks robotiņš;
vajadzība pēc pašapliecināšanās – psiholoģiskam komfortam cilvēkam nepieciešams just savu nozīmīgumu citiem, kaut vai nedaudziem, savai ģimenei;
vajadzība pēc informācijas un vērtību orientācijas sistēmas – cilvēkam nepieciešams apzināties sevi saistībā ar kādu noteiktu kultūru, etnosu vai reliģiju. Cilvēkam kaut kam jātic, kaut kas jāatzīst par svētu un aizstāvamu, kaut kas cits jāatgrūž un jānicina. Ja tā nav, cilvēks apjūk, pazaudē dzīves orientierus, pārvēršas margināli (cilvēkā bez noteiktas kultūras piederības).
1.1. Saskarsmes jēdziens
Saskarsme tātad ir cilvēka sociālās dabas izpausme un realizācija. Ir divas pieejas saskarsmes interpretācijā:
socioloģiskā pieeja – traktē saskarsmi kā vienu no cilvēka pastāvīgām darbības formām ar specifiskiem mērķiem un uzdevumiem līdztekus darbam, izziņai un vērtēšanai kā to obligāto komponentu.…
