Ģimenes ārstes apmeklējums
Vecliepājas primārās veselības aprūpes centrā
Republikas ielā 5
Pirmais iespaids
Ēka
Man nepatīk poliklīnikas (turpmāk tā saukšu Vecliepājas primārās veselības aprūpes centru) ēkas āriene, jo, manuprāt, tā ir pārāk raiba un krāsas, kādās ir šī ēka, ir pārāk nesaskanīgas un daudz. Tur bija rozā, zilganzaļa, bēšīga, gaiši zaļa krāsa un vēl arī sarkani ķieģeļi. Viss likās tik kontrastains. Pēc poliklīnikas šī ēka, manuprāt, nepavisam neizskatās. Patika tas, ka virs ēkas galvenajām durvīm pietiekami skaidri un lieliem burtiem bija rakstīts „Vecliepājas primārās veselības aprūpes centrs”, uz loga blakus durvīm (arī pietiekami labi saskatāms) bija norādīts darba laiks un tālrunis izziņām.
Interjers
Nepatika tas, ka ieejot ēkā uzreiz var just, ka tur smird pēc zālēm. Tas nav patīkami un liek uztraukties. Tā kā man bija jānokļūst 3. stāvā, tad es izmantoju kāpnes, kuras man ne pārāk patika. Tās bija spirālveida kāpnes. Pirmkārt jau tas, ka nedaudz reibst galva, kāpjot augšā un otrkārt – pakāpieni ir tādi, kādiem tiem jābūt, vienīgi sienas pusē, jo uz kreiso pusi katrs pakāpiens kļūst arvien šaurāks. Tas nozīmē, ka reāli lietojama ir tikai puse no pakāpiena un tas, savukārt, nozīmē, ka vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi tur ir diezgan grūti pārvietoties, jo pakāpiena šaurajā pusē ir grūti un pat nedaudz bīstami staigāt. Vēl pie tam, es domāju, ka veciem cilvēkiem (kuri bieži vien apmeklē poliklīniku) tas varētu būt īpaši grūti. Piemēram, veciem cilvēkiem, kāpjot pa trepēm, parasti vajag pieturēties pie trepju margām, bet šajā gadījumā tas nav iespējams. Atliek vienīgi atbalstīties pret sienu.
Uzgaidāmajā telpā pie manas ģimenes ārstes kabineta es novēroju, ka grīda tur ir samērā laba, jo tonis ir brūngans un tā ir no tāda materiāla, kas neslīd. Sienas ir dzeltenīgā krēmkrāsas tonī un kopumā ir labi, jo griesti ir balti un viss kopā izskatās samērā mierīgi un atbilstoši. Nepatīk, ka uzgaidāmajā telpā krēsli izvietoti visapkārt lokā gar telpas sienām, jo tas liek, gribot negribot, skatīties uz cilvēkiem, kas sēž pretī un tas tomēr var nedaudz uztraukt, kad nepazīstami cilvēki tā skatās virsū. Lai gan no otras puses – ja, piemēram, uzgaidāmā telpa būtu gaitenis, kur krēsli izvietoti gar tā malām, tad tur būtu mazāk vietas un būtu grūtāk pārvietoties.
Manas ģimenes ārstes kabinets bija samērā jauks, ja runā par grīdu, sienu krāsu, griestiem un apgaismojumu. Bet vispār šī telpa bija kā piebāzta ar visu ko. Gar sienām bija ļoti daudz diplomu un tamlīdzīgu dokumentu, trīs melnbaltas gleznas blakus viena otrai, plauktos bija visādas mantiņas, bērnu grāmatas un visādas krāsainas lietiņas. …
