Pedagoģijas teorija ir nogājusi ilgu attīstības ceļu, tomēr ir vairākas pamatdomas, kas laika gaitā tā arī palikušas nemainīgas. Piemēram, idejas, kas dominē mūsdienu pedagoģiskajās pieejās ko parasti dēvē par apgaismības idejām un kuras savā darbā „Par pedagoģiju” aplūko Imanuels Kants – visaugstākā vērtība ir cilvēks, audzināšanas mērķis ir apzināta tikumība, skolas uzdevums: attīstīt bērnu spējas, nevis veidot paklausīgus padotos. Šīs idejas neko daudz neatšķiras no manis jau minētajām Kvintiliāna, Platona un Aristoteļa idejām. Laika pārbaude ir apliecinājusi to piemērotību un pareizību. No jaunāko laiku teorētiķiem (kas bija arī praktiķi) gribētos pieminēt Rūdolfu Šteineru un Mariju Montesori, lai gan arī pirms viņiem ir bijuši daudzi citi, kas izvirzījuši ievērojamas idejas, piemēram, Fihte, Hēgelis, Loks. Runājot tieši par saskarsmi, ideālā variantā pedagogam būtu jāprot apvienot abi izplatītākie saskarsmes veidi – horizontālais un vertikālais. Nav labi, ja pedagogs liek skolniekam justies zemākam par sevi, jo izturoties pret skolniekiem kā pret līdzvērtīgiem viņš motivē skolnieku mācībām, kā arī nodrošina skolnieku pozitīvu attieksmi pret sevi, kas ir ārkārtīgi svarīga, nosakot to, kā bērni attieksies pret šī pedagoga pasniegto priekšmetu. Mums taču visiem ir zināma situācija, ka skolas laikā kaut ko neesam pilnvērtīgi apguvuši (iespējams pat, ka mums tagad nākas to nožēlot) tikai tāpēc, ka mums nav paticis skolotājs. Un, pats galvenais, ir jāpatur prātā, ka tikai laimīgā ģimenē dzīvo laimīgi bērni un tikai laimīgs pedagogs var izaudzināt laimīgus bērnus. …