Viena no interesantākajām un skaistākajām gotiskajām katedrālēm ir Šartras katedrāle (1194 - ap 1260), kas iezīmē arī pāreju no agrās gotikas uz dižgotiku. Katedrāles celtniecībā piedalījās liels cilvēku skaits ne tikai tāpēc, ka tā bija sarežģīta un grandioza celtne, kas pat gotikas laikmetam bija tik tikko pa spēkam, bet arī tāpēc, ka piedalīties katedrāles būvniecībā bija svēts darbs, kuru paveicot pat varēja izpirkt grēkus. Šīs pasaules varenie "piedalījās" celtniecībā ar ziedojumiem. Savdabīgi, ka cilvēki neziedoja katedrālei vispār, bet gan kādai konkrētai tās detaļai. Viduslaikos teica, ka karalis Ludviķis IX ir ziedojis baznīcai lielo, gotisko rozi, bet pilsētas amatnieku cunftes - vitrāžas.
Ikviens, kurš pirmo reizi ierauga Šartru, pamana, ka katedrāles torņi nav vienādi. 106 m augstumā paceļas vecais tornis, kurš neaizgāja bojā 1194. gada ugunsgrēkā, un tam līdzās atrodas jaunais tornis, kurš ir stilistiski atšķirīgs. Tomēr viskrāšņākie Šartrā ir sānu portāli - tā ir īsta bareljefu un skulptūru pārbagātība. Šartras ārējās fasādes grezno vairāki tūkstoši statuju un ciļņu, bet iekštelpas - 1800 lielo statuju. Šartras sienas ir tik blīvi klātas ar daudzveidīgām skulptūrām - tās mijas ar kontrforsiem, arkām, divkāršiem arkbutāniem, milzu logiem, ka rodas sajūta, ka katedrālei vispār nav sienu.
Šartras katedrāle ir viena no 80 gotikas pieminekļiem, ko 100 gadu laikā Francijā uzcēla templiešu bruņinieki pēc atgriešanās no Svētās zemes 1128. gadā. Tā ir arī viena no vairākām tālaika katedrālēm, kas veltītas Jaunavai Marijai un nosauktas Svētās Dievmātes vārdā. Pārējās ir Ruānas, Amjēnas, Reimsas, Bejē, Evrē un Laonas katedrāle.…