Sarkanā Krusta vēsture pasaulē sākās 1859. gadā 24. jūnijā Solferīno, Ziemeļitālijā, kur apvienotais franču un itāļu karaspēks cīnījās pret austriešiem. Kaujā dažu stundu laikā tika ievainoti un nogalināti 40 000 karotāju. Notikušais dziļi iespaidoja nejaušu aculiecinieku – šveiciešu uzņēmēju Žans Anrī Dinānu. Iesaistot vietējos iedzīvotājus, viņš organizēja palīdzības sniegšanu ievainotajiem.
Atgriezies Šveicē, Žans Anrī Dināns uzrakstīja un 1862. gadā izdeva grāmatu „Atmiņas par Solferīno’’, kas kļuva par pamatu Sarkanā Krusta dibināšanai 1863. gadā. Kustības oficiālie simboli ir Sarkans krusts uz balta fona un sarkans pusmēness (galvenokārt musulmaņu valstīs). Žans Anrī Dināns uzsāka kampaņu visā Eiropā, lai principiāli mainītu attieksmi pret pretinieka karavīriem: tie pelnījuši tādu pašu apiešanos kā pašu karavīri. 1863. gadā 5 cienījamie Ženēvas iedzīvotāji nodibināja komiteju, kurā Dināns kļuva par sekretāru. No tās turpmākajos gados izveidojās „Starptautiska Sarkanā Krusta komiteja”. 1864. gadā Šveices valdība sasauca starptautisku konferenci, kurā piedalījās 16 valstu delegācijas, lai izveidotu augstākā līmeņa rekomendācijas medicīnas palīdzības sniegšanai kara laukā. Puses parakstījušas šo Pirmo Ženēvas Konvenciju, vienojās, ka slimnīcas, lauka hospitāļus, sanitāro transportu un medicīnas personālu konflikta laikā jāuzskata par neitrāliem; par mediķu struktūrvienību simbolu pieņēma sarkanu krustu. SSKK darbībā ir ārkārtīgi liela pieredze un „kultūratmiņa”. …
