Par sava darba tēmu esmu izvēlējusies sapni. Šī tēma ir aktuāla visos laikos, jo tā raksturo ikvienu cilvēku. Katrs cilvēks redz sapņus un sapņo arī nomodā par to, ko vēlas sasniegt vai sagaidīt no savas dzīves. Dzejnieks sapņa motīvu savā dzejā parasti parāda tieši, tomēr ir dzejoļi, kuros lasītājam pašam ir jāsaskata sapņa motīvu. Sapņi raksturo cilvēku iekšējo pasauli – iekšējos pārdzīvojumus, raksturu, arī uzskatus. Analizējot sapņa motīvu, var atklāt daudz jauna par paša dzejnieka dzīvi.
Savā darbā es pētīšu Kārļa Skalbes, Jāņa Ziemeļnieka un Aspazijas dzeju. Es izvēlējos rakstīt tieši par šiem latviešu dzejniekiem tāpēc, ka viņi ir dzīvojuši gandrīz vienā laikā. Starpība ir tikai apmēram desmit gadi, tomēr var teikt, ka daudzus tā laika notikumus viņi ir piedzīvojuši kopā.
Pirmajos Aspazijas dzejoļos ir jūtams nemiers, trauksme, cīņa un aicinājums, ar ko viņa centās uzrunāt tautu, lai tā cīnās par Latvijas nākotni. Šajos dzejoļos vienīgais Aspazijas sapnis ir gaiša nākotne tautai. Vēlāk Aspazijas dzeja kļuva mierīgāka, taču nezaudēja vienu – sapni par savu tautu, tās nākotni. No tā var secināt, ka visu savu mūžu Aspazijas lielākais sapnis ir bijis saistīts ar viņas tautu, un ar šo sapni viņa vēlējās piesaistīt visu tautu, jo tik lielam un cēlam sapnim ar vienu cilvēku nepietiek, lai to piepildītu.
Jānim Ziemeļniekam dzīve ir bijusi skumja, jo viņam ir trūcis paša svarīgākā – mīlestības, tāpēc viņa sapnis ir bijis skaista un laimīga mīlestība, kuru viņš tā arī nesasniedza. Šis dzejnieks, var teikt, dzīvoja savos sapņos. Ikdiena viņam likās drūma un skumja. …