Darba nosaukums – „Sapnis”. Nosaukums raksturo triju rakstnieku: Jāņa Poruka, Kārļa Skalbes, Oskara Vailda būtību. Romantiķi-sapņotāji, tā var nosaukt šos ģeniālos fantastus.
Viens vārds – sapnis - nozīmē ļoti daudz katram cilvēkam. Tas asociējas ar kaut ko noslēpumainu, nesasniedzamu, skaistu. Domājot par šo skaistumu, gribas dzīvot, cīnīties, smaidīt un iet tikai uz priekšu.
Rakstnieki dažādi sprieda par laimi, tomēr galarezultāts bija līdzīgs.
Savās pasakās gan J. Poruks, gan K. Skalbe, gan O. Vailds attēloja savus sapņus. Attēloja to, pēc kā tiecās, to, ko gribēja izdarīt, bet nevarēja.
Rakstot tādas pasakas kā „Pērļu zvejnieks” (J. Poruks), „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (K. Skalbe), „Laimīgais princis” (O. Vailds) rakstnieki sludināja ticību sapņiem, jo ticība palīdz cīnīties un droši iet pie sava mērķa.
Reālā pasaule nemēdz būt tik skaista, kā to apraksta grāmatās. Reālā pasaule ir ļaunuma, skaudības, melu, nicības, nodevības pilna. Un tas ir tikai tāpēc, ka visu labumu, sapratni, tieksmi palīdzēt cilvēks glabā dziļi sirdī. Tik dziļi, ka dažreiz aizmirst par šo īpašību esamību. Cilvēks vienmēr vaino visu pasauli par to, ka tam neveicas. Dzīve ir nežēlīga. Bet mēs – cilvēki ? Viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums. Ja cilvēks tur naidu uz pasauli, viņš, vispirms, tur naidu uz sevi.
Šķiet, ka spēja veidot savus sapņus ir dota, lai cilvēkā modinātu cerību un ticību labai, gaišai nākotnei.
Tomēr nav jāiedziļinās šai bezgalīgajā sapņu jūrā, jo straume var ieraut iekšā un nekad vairs nelaist virs ūdens. Lūk, tādā gadījumā cilvēks ir miris reālajā pasaulē garīgi, bet tomēr ir dzīvs. Tādā gadījumā dzīve paliek bezjēdzīga. …