Samuraji - profesionāla karavīru kārta viduslaiku Japānā. Vārds samurajs cēlies no senjapāņu saburou, kas nozīmē kalpot dižajam cilvēkam, aizsargāt saimnieku. Hieroglifs, ar kuru apzīmē šo jēdzienu, sastāv no divām daļām - cilvēks un templis, tātad tempļa kalpotājs vai aizsargātājs, bet japāņi šajā rakstu zīmē ietilpinājuši ļoti specifisku jēdzienu, kam nav analoga nevienā citā valodā. Sākumā šādus tempļa sargkareivjus sauca ķīniešu izcelsmes vārdā – busi, bet vēlāk imperatora apsardzes vīrus dēvēja saburai, kas beigu beigās pārvērties vieglāk izrunājamajā samurai. Sākotnēji ar šo vārdu apzīmēja tikai augstākā ranga sargkareivjus.
Šis jēdziens Japānas vēsturē parādās 7.-8. gadsimtā, līdz ar valsts centralizācijas procesu. Samurajs apsargāja dižciltīgas personas un kalpoja viņu interesēm.
Ap samurajiem, it sevišķi ārzemēs, apvīts tāds kā slavas oreols, īpaši uzsverot viņu uzticību. Kam? Ne jau tautai, ne dzimtenei, pat ne imperatoram, bet saviem uzturētājiem viņu savtīgajās savstarpējās cīņās par varu. Samuraji pat aktīvi piedalījās trūcīgo zemnieku nemieru nežēlīgā apspiešanā. Vārdu sakot, no samurajiem bijis maz labuma, bet ļoti daudz ļaunuma.
Ziņas par pirmajiem samurajiem, kā imperatora durvju sargiem, meklējamas 7.,8. gadsimta dokumentos. Samuraji bija algotņi, kuriem katram pašam sevi vajadzēja nodrošināt ar bruņojumu un zirgu. Tieši tāpēc tie nāca no dižciltīgām ģimenēm. Samuraji bija apmācīti kaujām (dažos avotos minēts, ka kaujas iemaņas tie apguva arī pašmācības ceļā), tiem bija jāprot jāt ar zirgu un šaut ar loku. Varas iestādes tos katru nodrošināja ar uzturu un diviem bruņotiem kalpiem. Ar laiku valstī arvien lielāku varu ieguva apgabalu pārvaldnieki daimjo. Lai nodrošinātu sev uzticamus karavīrus, daimjo sāka veidot feodālo iekārtu. Savus karavīrus daimjo sauca par samurajiem.…
