Samērīguma princips Eiropā
Samērīguma princips ir viens no vecākajiem un arī svarīgākajiem Rietumu tiesību sistēmas pamatprincipiem. Tas darbojas publiskajās tiesībās un ir viens no galvenajiem publisko tiesību pamatprincipiem. Tas sākotnēji radies Vācijā, bet šobrīd ir arī viens no Eiropas tiesību pamatprincipiem. Tas nostiprināts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantā (bijušajā 3.b pantā) – Kopienas rīcība vienmēr ir samērīga ar minētā līguma mērķiem. No tā izriet, ka Kopiena var rīkoties tiktālciktāl tas ir nepieciešams, lai sasniegtu kādu no dibināšanas līguma mērķiem.
Par atbildētāja aizsardzības garantu var kalpot samērīguma princips. Samērīguma princips, lai arī pazīstams nacionālajās tiesībās, šajā gadījumā piemērojams ES tiesību kontekstā. ES tiesību aktos lietotiem jēdzieniem piešķirama vienota nozīme visās dalībvalstīs. EST judikatūrā samērīguma princips ir viens no visplašāk interpretētajiem. Samērīguma princips ietver secīgu kritēriju pārbaudi: pirmkārt, vai piemērojamais līdzeklis ir piemērots mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai attiecīgais līdzeklis ir nepieciešams mērķa sasniegšanai (proti, vai pastāv citi personas tiesību mazāk ierobežojoši līdzekļi); treškārt, vai aizsardzības līdzeklim nav pārmērīga ietekme uz personas tiesībām.
Eiropas Savienības dalībvalstīm ir pienākums ievērot samērīguma principu noteiktos līgumos, kopienas pieņemtajos dokumentos, aktos par cilvēktiesībām un citos saistošajos dokumentos.
Termins “Samērīguma princips” galvenokārt tiek izmantots tikai Latvijā, taču citās valstīs, tas tiek dēvēts par proporcionalitātes principu. …
