1. SAMĒRĪGUMA PRINCIPA JĒDZIENS, RAŠANĀS UN ATTĪSTĪBA
Publiskajās tiesībās viens no galvenajiem principiem ir samērīguma princips. Samērīguma princips, pirmkārt, ir tiesību princips, kas ir pamatideja, uz kuru balstās tiesību sistēma, valsts un sabiedriskā kārtība, tā, kas nosaka valsts varas un sabiedrības attīstības modeli un virzienus, kā arī nosaka, kādas ir sabiedrības un valsts attiecības un attīstība nākotnē.”1 Samērīguma princips ir arī viens no administratīvo tiesību pamatprincipiem. Attiecībā uz šo principu jāmin, ka līdz šim nav izveidojusies vienota terminoloģija, tāpēc dažreiz un dažādās valstīs to mēdz apzīmēt savādāk. Tā, piemēram, Latvijas tiesību sistēmā to mēdz saukt arī par proporcionalitātes principu, Vācijas tiesību sistēmā šo principu dēvē par saprātīguma principu (Verhältnismäßigkeit – vācu val.)2 , vēl citur – par nesamērīguma aizlieguma principu. Tomēr svarīgākā ir šī tiesību principa būtība un saturs, nevis iestādes vai tiesas lietotais termins.
Likumdevējs samērīguma principu ir izskaidrojis Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 13.pantā, kas ir vienīgā legāldefinīcija principa skaidrojumam, proti, „labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu.”3
Latvijas tiesību doktrīnā tiek minēta arī šāda definīcija: „samērīguma princips ir virsprincips, kurš darbojas tikai publiskajās tiesībās un kurš nosaka, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Negatīvajam efektam jābūt mazākam par pozitīvo ieguvumu.”4
Samērīguma principa jēga ir panākt, ka indivīda tiesības kalpo par orientieri, valstij nosakot savas konkrētās rīcības mērķi un jēgu, ja šī rīcība iespaido indivīda tiesības vai intereses nelabvēlīgi.5
Samērīguma principa galvenais mērķis ir ierobežot valsti, t.i. ierobežot sākotnēji absolūtās valsts rīcības brīvību. Tas tiek darīts indivīda tiesību un leģitīmo interešu aizstāvībai. Samērīguma princips tiek ievērots, lai indivīda tiesību ierobežojums nepārsniegtu sabiedrības ieguvumu.
Vispārīgi runājot, samērīguma princips noteic, ka starp publiskās varas darbību, kas ierobežo indivīda tiesības un leģitīmās intereses, un mērķi, ko publiskā vara ar šo darbību vēlas sasniegt, ir jābūt samērīgām attiecībām.
Samērīguma principa pārbaude tiek izdarīta trijos posmos:
1. publiskās varas darbībai vispirms ir jābūt piemērotai tiesiski leģitīma mērķa sasniegšanai. Tas nozīmē, ka jāpārbauda, vai ar attiecīgo darbību tās mērķi vispār ir iespējams sasniegt;
2. publiskās varas darbībai ir jābūt vajadzīgai, t.i. attiecīgo mērķi nav iespējams efektīvi sasniegt ar citiem, alternatīviem līdzekļiem, kuru negatīvā ietekme uz indivīda tiesībām un leģitīmajām interesēm būtu mazāka;
3. publiskās varas darbībai ir jābūt atbilstošai (samērīgai), t.i. labumam, ko sabiedrība iegūst ar šo darbību, jābūt lielākam nekā zaudējumam, kas ar to tiek nodarīts indivīda tiesībām un interesēm.6
No šiem trim pārbaudes posmiem izriet arī samērīguma principa trīs sastāvdaļas: piemērotība, vajadzība un atbilstība. Ja viena no sastāvdaļām nav ievērota, tad attiecīgā publiskās varas darbība ir uzskatāma par prettiesisku.
Samērīguma principa saknes meklējamas jau antīkajā pasaulē. Jaunākajos laikos šī principa ideja izveidojās no diviem avotiem:
1. no senās distributīvā taisnīguma idejas (justitita distributiva- latīņu val.);
2. no 19.gadsimta liberālās valsts idejas, kas postulēja, ka valsts darbības mērķiem ir jābūt ierobežotiem vai vismaz ierobežojamiem un līdz ar to valsts darbībai ir nepieciešams attaisnojums. To savukārt iespējams atrast, izdarot racionālus apsvērumus. Šī iemesla dēļ var teikt, ka otrais samērīguma principa avots ir racionalitātes, precīzāk – tiesību racionalitātes ideja.7
…
