Rakstot kursa darbu par pamatu tika ņemti M. Eliades. B.Maļinovska, E. Pritčarda, R. Hoa u.c. pētnieku darbi.
Pirmajā nodaļā tiek uzsvērta šamaņa kā izcilas personības loma un stāvoklis arhaiskajā sabiedrībā. Tiek aplūkots šamaņa iniciācijas rituāls, “šamaņa slimība”, kuru pārvarot tiek iegūts jauns uztveres līmenis.
Otrajā nodaļā ir apskatīta šamaniskās kosmoloģijas nozīme, šamaņa tērpa un bungu sakrālā nozīme un funkcijas ekstātiskā ceļojuma laikā.
Savukārt, trešajā nodaļā es centos parādīt “ civilizēta “cilvēka viedoki par šamanismu, balstoties uz K. Kastaņedas pētījumiem, kā ar izmantojot viņa sekotāju darbus.
Lai dziļāk izprastu šamanisma būtību, ir nepieciešams tuvāk apskatīt reliģijas agrīnās formas, tādējādi konceptualizējot gan šamaniskās praktikas pamatus, gan situāciju, kurā tā radusies. Angļu antropologs sers F. Teilors senāko maģiskās domāšanas fāzi ir nosaucis par animismu. Pēc Teilora uzskatiem, dvēseles ideja bija vispārizplatīta, kā arī uzskats, ka cilvēka dvēsele var iekļūt cita cilvēka ķermenī vai pakļaut sev dzīvniekus un priekšmetus. Teilors bija pārliecināts, ka animisma pirmsākumi ir meklējami sapņu pieredzē, kas šķiet norāda uz to, ka eksistēja pārliecība par cilvēka esību ārpus fiziskā ķermeņa. Arī mūsdienās dažās ciltīs tiek izmantoti termini ar kuriem apzīmē tādas parādības kā “ ēnas”, “gari”, “spoki” un kas apstiprina pieņēmumu par cilvēka ticību divējādai dzīvei. Piemēram, antropologa Nevila Drurija pētījumi liecina, ka “ algaukiru cilts indiāni cilvēka dvēseli sauc par viņa “otančuku” – “ēnu”, savukārt kiče cilts ar vārdu “natub” apzīmē gan “ēnu”, gan “dvēseli”, zulusiem termins “tuuri” ietver gan “ēna”, gan “gars”, gan “parādība”.1 Teilors uzskata, ka senais cilvēks ticēja divu “es” pastāvēšanai ( “es”, kas ir nomodā, un “es” kā parādība), tādējādi loģiski varēja rasties ticība dvēseļu pārceļošanas iespējai. Par pierādījumu šai ticībai var uzskatīt apbedīšanas rituālu, kurā kā upuris saimnieka aizkapa dzīvei tika ziedots viņa kalps, tādējādi uzturot līdzsvarā jau šajā dzīvē pieņemto sociālo hierarhiju.
Savukārt E. Dirkheims, izanalizējot daudzu tautu paražas un kultūru paradigmas, nonācis pie secinājuma, ka pats senākais cilvēces sabiedrības tips ietver sevī nediferencētu “ ordu” mijiedarbību. Vēlākā laikā posmā šādas ordas ieguva lielu neatkarību un izveidojās par dzimtām. Pēc Dirkheima uzskatiem tieši dzimta ir cilvēku sabiedrības fundamentālā vienība, un nevis ģimene, kā tas tiek parasti uzskatīts. Turklāt, Dirkheimam absolūti nešķiet pieņemama Teilora ideja, ka maģiskās un reliģiskās domāšanas pamati ir meklējami sapņos.…
