Salu bioģeogrāfijas likumu darbība ezeru piemērā

Salu bioģeogrāfijai ir liela nozīme visā bioģeogrāfijā tāpēc, ka tādas izplatības vietas, kā kalnu virsotnes, salas, ezeri, alas, kas ir kā salas apkārtējās ekosistēmās, ir ideāli piemērotas dažādiem eksperimentiem un pētījumiem. Šādas izplatības vietas ir relatīvi vienkāršas, skaidras, izolētas un daudzskaitlīgas. Salu bioģeogrāfijas divas pamatnostādnes ir : 1)Pieaugot salas izmēram, pieaug sugu skaits, 2) Pieaugot salas izolētībai, sugu skaits samazinās. Salu kolonizēšanas galvenie principi iekļauj: 1)Jo tuvāk sala atrodas citai sauszemei, jo lielāka kolonizācijas iespēja; 2)Jo vecāka ir sala, jo lielāka iespēja, ka tā jau ir kolonizēta; 3)Jo lielāka ir sala, jo vairāk sugu tajā būs pārstāvētas; 4)Ģeogrāfiskā izolācija samazina gēnu nomaiņu starp populācijām; 5)Laika gaitā koloniālās populācijas kļūst ģenētiski atšķirīgas no to izcelsmes populācijas dabiskās izlases, mutāciju un/vai ģenētiskās pašplūsmas dēļ (www.ucmp.berkeley.edu).
Makartūrs un Vilsons (1967) ierosināja likumu, ka salu apdzīvojošo sugu skaits parāda dinamisku līdzsvaru starp pretējiem rādītājiem – sugu imigrāciju (ko ietekmē salas izolētība) un izmiršanu (ko ietekmē salas izmēri). Kaut arī sugu sastāvs laikā mainās, to skaits caurmērā ir līdzsvarā. (Brown, Lomolino, 2005). Makartūra un Vilsona teorijas vienkāršība ir gan tās stiprā, gan vājā puse. Stiprā puse ir teorijas skaidrība un ticama prognozēšana, savukārt, vājā puse ir informācijas par precīzu izmiršanas un imigrācijas līkni trūkums, mākslīga imigrācijas un izmiršanas nošķiršana un pieņēmums, ka izmiršanas un imigrācijas līknes ir vienmēr vienādas atšķirīgām sugām, atšķirīgām salām un atšķirīgā laikā uz tās pašas salas.…