Svētās Romas impērijai bija īss mūžs. Tā tika sadalīta starp Kārļa Lielā trīs mazdēliem. Dalīšanas līgumu noslēdza Verdenā 843.gadā. Vecākais dēls Lotārs mantoja imperatora troni, novadus Reinas augštecē un visu Itāliju. Kārlis, saukts Plikgalvis, ieguva zemes uz rietumiem no Reinas, tā saukto franku novadu, zemes uz austrumiem no Reinas dabūja Lugdvigs Vācietis. Šī novada iedzīvotāji sevi dēvēja par teitoņiem, viņu zeme dabūja nosaukumu Deučland (Vācija). Atsevišķi dzīvojot, starp agrākās impērijas iedzīvotājiem sākās atšķirības un ar laiku tie cits citu vairs nesaprata. Eiropu joprojām pārvaldīja karolingu dinastijas karaļi. Itālijā pēc karolinga nāves valdīja viņa dzīvesbiedre, kas bija visas Itālijas valdniece, bet skaitījās Svētās Romas imperatore. To izmantoja enerģiskais sakšu dinastijas karalis Otons I.
Sakšu dinastijas karalis Otons I noslēdza dinastisku laulību ar Itālijas karalieni Adelheidi, tā kļūdams par Itālijas karali un mantodams Kārlim Lielajam piešķirto svētās Romas impērijas imperatora titulu.
Tajā laikā Itālijas dienvidos bija dramatiski apstākļi. Tur lielām masām iebruka arābi jeb saraceņi un apdraudēja Romu līdz ar pāvesta Vatikānu. Pāvests nespēja atsists saraceņu spēkus. Kā Romas un pāvesta glābējs nāca Otons I un deva saraceņiem triecienu pēc trieciena. Roma un pāvests tika izglābti.
Par izdarīto pakalpojumu 962.gadā pāvests svētā Pētera baznīcā kronēja Otonu I par Vācu Nācijas Svētās Romas imperatoru (kaiser). Reizē ar to Itālijas neatkarība bija beigusies. Pagāja tūkstoš gadi, līdz 1870. gadā Turīnas parlamentā tika proklamēta neatkarīga Itālijas valsts. Tagad Itālija ir ES dalībvalsts.
Tā divu tūkstošu gadu laikā uz sagrautās senās Romas drupām cilvēki mēģinājuši radīt visiem Eiropas iedzīvotājiem māju – impēriju vai savienību.
Jau tautu staigāšanas laikmetā ģermāņi ārkārtīgi izpostīja pilsētas. Visvairāk cieta Romas pilsēta. Vandaļi Romu grāva un postīja bez žēlastības. Tomēr jau agrajos viduslaikos vērojama mazāk sagrauto pilsētu atjaunošana un jaunu celšana. Tās radās klosteru un baznīcu tuvumā – vietās, kur pulcējas daudz cilvēku. Ar laiku tajās uz patstāvīgu dzīvi sāka apmesties amatnieki un tirgotāji. Pilsētas radās uz kāda senjora zemes. Zemes īpašnieks senjors kļuva par pilsētas vecāko, kas no iedzīvotājiem iekasēja ne vien nodevas, bet arī ar saviem bruņiniekiem tās aizsargāja. Ap pilsētām cēla arī aizsargmūrus – nocietinājumus. Nocietinātu vietu latīņu valodā sauc par municipiem. No tā pilsētas pārvaldes institūcija ieguva nosaukumu municipilitāte. Ar laiku pilsētas nostiprinājās ekonomiski un politiski tā, ka var runāt par pašpārvaldi jeb komūnu – romāņu tiesību lokā.
…
