Salīdzinoša analīze: Rietumeiropa, Centrālā un Austrumeiropa un Latvija

Pēdējos gados, demokrātijas konsolidācijas jēdziens kļuva par salīdzinošās politikas centrālajiem un pielietojamākajiem jēdzieniem. Sākumā tas bija pavisam nenozīmīga ideja, kas attiecās uz režīma stabilitāti. Tai bija jāatbild uz jautājumu; „Kad demokrātiskais režīms ir stabils un drošs?” Ar laiku šī koncepcija strauji attīstījās un kļuva par centrālo objektu pētījumos par trešā demokratizācijas viļņa demokrātijām un problēmām, ar kurām tās sastopas ceļā uz stabilitāti.
Dēļ tā, ka līdz pat šīm laikam pētniekiem tā arī neizdevās verificēt skaidru definīciju tam, ko sauc par „demokrātijas konsolidāciju”, šīs koncepts kļuva par plašas kritikas objektu.

„Demokrātijas konsolidācijas” jēdziens ietver sevī pozitīvās un negatīvās koncepcijas. Demokrātijas „konsolidēšana” jeb demokratizācija var ietvert sevī „pozitīvus” uzdevumus, kuri vēl vairāk iesakņotu un stabilizētu liberālo demokrātiju vai papildinātu ne visai stabilu demokrātisku iekārtu. Vai arī tas var atbilst „negatīvajiem” izaicinājumiem un to izvairīšanās, jo tie pakāpeniski grauj liberālo demokrātiju, izvairoties no pilnīgā nestabila režīma sabrukuma.1
Šedlers savā darbā izdala trīs „demokrātijas konsolidācijas” pakāpes. Pirmā „negatīvā” pakāpe atbilst tādam režīma stāvoklim, kad tā režīma primārais mērķis ir censties izbēgt no pārejas pie autoritārisma, nevis censties stabilizēt esošo režīmu. Otrā konsolidācijas pakāpe ir tad, kad uz doto momentu demokrātiskais režīms kaut arī neatbilst visiem stabilās demokrātijas prasījumiem, taču tam ir visas izredzes uz stabilitāti un drošību nākotnē. Trešais pakāpiens ir ārpus šī novērtējama režīma, kad ārzemju eksperti novērtē demokrātiskā režīma paredzamo dzīves ilgumu, kas balstās uz šo ekspertu novērojumiem, nevis iekšējās politiskās elites un pilsoņu dalībnieku subjektīvajām cerībām.…