Salaspils koncentrācijas nometne

Masveida cilvēku apcietināšana, ieslodzīšana, represijas, izsūtīšana. Raudas, vaimanas, žēlabas. Sāpes, mokas, pazemojums. Nāve. Otrā pasaules kara laika atsauces, raksturiezīmes, ar ko mums tas asociējas.
Laikmets nevienu nežēloja, likteņa skarbums tikai pieauga. Hitlera pilnīgas varas kontroles vēlme bija īstenojama tikai tad, ja viņš redzēja, kā cilvēki pakļaujas, mokās un mirst. Otrs iemesls masveida cilvēku iznīcināšanai un izsūtīšanai nacionālsociālistiskajā teorijā bija tas, ka pēc iespējas īsākā laika posmā bija jāatbrīvo iekarotā teritorija vāciešu jaunajai dzīves telpai. Ļaudis tika apcietināti bez iemesla, pēkšņi viņi tika apsūdzēti kā neiedomājami ļaunākie noziedznieki uz pasaules. Pret viņiem izturējās nežēlīgi, ne kā pret cilvēkiem, pat sliktāk kā pret lopiem. Latvijas Centrālcietums bija pārpildīts, ieslodzītie mainījas – daļa tika izsūtīti uz koncentrācijas nometnēm, daļa gāja bojā. Bet aizvien kameras tika papildinātas. Savukārt tos padomju pilsoņus, kurus neieslodzīja tepat, ar steigu izsūtīja no Baltijas telpas un pārvietoja uz Vāciju, lai izmantotu darbos. Atbrīvotā telpa pēc iespējas ātrāk bija jāpiepilda ar vāciešiem. Laika periodā no 1941.-1945. gadam Latvijas PSR nošauti un nomocīti 313 798 civiliedzīvotāju, 330 032 sarkanarmieši un 279 615 aizvesti uz Vāciju. Ebreji bija jāiznīcina kā rase. Viņi vāciešu skaistajai āriešu rasei traucēja dzīvot un pašrealizēties, blakus pastāvēšana bija neiespējama. Holokausts Latvijā iznīcināja 35 238 ebreju.…