Audzināšanas procesā liela nozīme ir skolēnu savstarpējām attiecībām. Jau ar pirmajām nodarbībām skolā bērni mācās klausīties skolotājā un cits citā, pieņemt kopīgus lēmumus. Jo vieglāk skolēnam padodas iesaistīties saskarsmē, jo vieglāk viņš apgūst zināšanas.
Nonākot saskarsmē ar citiem skolēniem, daloties savās zināšanās, bērns attīstās arī pats. Ikvienam skolotājam jāzina, ka saskarsmes prasme tiek veidota dzīves laikā un tāpat kā jebkura augstākā psihiskā funkcija ir cilvēka sociālās pieredzes rezultāts. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi mācīt skolēnus iesaistīties, piedalīties dialogā un vadīt to. Tas ir viens no veidiem, kā panākt personības socializāciju.
Ikvienam bērnam rodas saskarsmes problēmas, kas izpaužas dažādās formās. Piemēram, sākumskolas klasēs nereta parādība ir skolēnu neprasme konstruktīvi risināt konfliktus, rast sadarbības iespējas, izprast savas jūtas un emocijas, kas saistītas ar radušos konflikta situāciju. Daži neprot ieklausīties sarunas partnera teiktajā, līdzpārdzīvot. Gribētos piebilst, ka dažkārt arī pamatskolā skolēni savstarpējo attiecību konfliktus risina pielietojot fizisko spēku, verbāli izsakot kritiskas piezīmes, kā rezultātā konflikts tikai padziļinās.
Mūsdienu bērns atšķirībā no septiņdesmito, astoņdesmito gadu bērna zina vairāk, bet pārdzīvojums, kādu rada no ārpasaules gūtie iespaidi, viņam ir vienveidīgāks. Viņa emocijas ir spriedzes pilnas, asas un pretrunīgas. Pēdējos gados skolā ienāk samērā daudz bērnu, kuriem ir emocionālās sfēras traucējumi un saskarsmes problēmas: šie bērni ir agresīvi, noslēgti, nav spējīgi kontrolēt savu uzvedību, uzmanību, mācību darbu. Skolas uzdevums ir palīdzēt šiem bērniem tikt galā ar viņu bailēm, parādīt, ka iespējams dzīvot bez varmācības, iemācīt būt līdzjūtīgiem, attīstīt bērnos atklātību un drosmi paust savu attieksmi citiem, palīdzēt skolēniem izjust vienotību ar citiem, radīt cerību.…