Šī darba galvenā tēma ir „Sakšu spogulis”, tā rašanās un saturs.
Darba sākumā, tiek apskatīts Saksijas atdzimšanas laika posms, kurš sākās 1073. gadā un ilga līdz 1075. gadam. Šajā laikā notika cīņas starp dažādām feodālajām grupām.
Ar 13. gs. sākās paražu tiesību kodifikācija Saksijā. Laiks, kad bija uzrakstīts „Sakšu spogulis”, bija Saksijas kultūras un politikas izaugsmes laiks. Mērķis bija parādīt tiesību tradīcijas kā paraugu. Galvenā vērtība ir tā, ka „Saksu spogulī” apkopotas un parādītas tās tiesības, kuras bija spēkā Saksijā.
„Sakšu spogulis” sākas ar nelielu dzejā rakstītu ievadu, kur autors paskaidro, kas tiek apskatīts šajā krājumā un kāds ir tā mērķis. Kā arī tajā tika iekļautas ilustrācijas, kuras parādīja aprakstīto noteikumu un procedūru jēgu.
„Sakšu spogulis’ bija kā pamats daudziem citiem likumu krājumiem Vācijā.
Feodāļu īpašā vēlēšanās apspiest brīvos zemniekus un feodālisma eksplotācijas attīstība veicināja sabiedrības klašu cīņu Vācijā.
10.-11.gs. Saksijā vēl ne visi zemnieki bija apspiesti. Notika cīņa starp dažādām feodāļu grupām, par ienākumiem no zemnieku nodevām. 11.gs. karaliskā vara iejaucās šajā cīņā, daļu zemnieku nodevu liekot maksāt valstij. Henrihs 4 (1056- 1106) nolēma Saksiju pārvērst par privātu karaļa valdījumu.
Karaļa ministri Saksija sāka celt nocietinātus kara punktus. Viņi lika zemniekiem maksāt dažādas nodevas par zemes un meža izmantošanu, veikt klaušu darbus. Ministri vēlējās uzdzīvot arī uz feodāļu rēķina.
Saksijas zemnieki sacēlās, nespēdami vairs izturēt šos apstākļus. Šī kustība pieņēmās plašumā. Hronikā atzīmēts, ka jau 1074. gada sākumā mājās bija palikušas sievietes ar bērniem. Brīvzemnieki cīnijās pret dzimtbūšanu un pret feodāļiem [176;1].
Dižākie Saksijas feodāļi bija neapmierināti ar Henriha 4 politiku. Viņa mērķis bija karaļa varas un zemes paplašināšana, iekļaujot savā pārvaldījumā Saksijas zemes, ar feodāļu zemju konfiskācijas palīdzību. Tādēļ feodāļi sarīkoja sazvērestību pret karali, izmantojot brīvzemnieku neapmierinātību. Feodālis – Otto Nordgeims (bijušais bavāriešu hercogs) vērsās pie zemniekiem ar demogoķiskām runām. Šādā veidā, sacelšanās sākumā, bija kopīga brīvzemnieku un feodāļu uzstāšanās, pamatojot ar nepietiekamu feodālisma attīstību Saksijā. Tā bija vienīgā feodāļu iespēja, kā pārņemt vadīšanu pār sacelšanos un virzīt zemniekus pret karali.
Uzveikt sacelšanos Henriham 4 izdevās, tikai pēc tā, kā feodāļi atstāja savus sabiedrotos. Henrihs 4 izsūtīja feodāļūs, kuri bija iesaistijušies sacelšanās laka posmā. Rezultātā tika uzsākti pastiprināti feodālisma spaidi pret zemniekiem.
Rezultātā dažādas feodāļu grupas kļuva naidīgākas savā starpā, jo karaļa ministariāts vēlējās ņemt feodālās rentes. Bija arī nesaskaņas starp bīskapiem, kuri atbalstīja Henrihu 4, un kuri nē. Šiem notikumiem bija valsts mēroga raksturs. Tie bija saistīti gan ar karaļa varas samazināšanu, gan ar bīskapu varas pieaugšanu [177; 1 ]. …
