Ir grūti mūsdienu informācijas burzmā atšķirt to, kas šķiet interesants un svarīgs tieši man. Arī projekta darba tēmas izvēle nav izņēmums. Tas ir sarežģīts un laikietilpīgs process, kura laikā es izvērtēju daudz un dažādus variantus. Šajā gadījumā es devu priekšroku tēmai, kuras ietvertā informācija man šobrīd ir praktiski izmantojama, proti, mans darbs ir par arhitektūras vēstures posmu, par kuru es šā gada februārī rakstu olimpiādes darbu kultūras vēsturē. Mana darba mērķis ir padarīt konkrētās vielas apguvi man pašai saprotamāku un izpētīt to padziļināti, ar to es šajā laika trūkuma laikmetā „nošauju divus zaķus ar vienu šāvienu” jeb uzrakstu projektu un apgūstu gaļu olimpiādes tēmas vienlaikus. Ceru, ka tēmas izpēte un darbs pie tās palīdzēs man šo tēmu labāk iegaumēt un saprast.
Divas darba galvenās vadlīnijas ir viduslaiku arhitektūras pamatposmi – romānika un gotika. Katrai vadlīnijai ir apakšnodaļa, kur sīkāk aprakstīts viens slavenākais darbs (šajā gadījumā celtne), kā arī ir piemēri dažādām šo stilu celtnēm un to attēli. Satura iztirzājumā ievietoju tikai galvenos attēlus, vairāk attēlu skatāmi pielikumā, tur atradīsiet arī arhitektūras terminu skaidrojošo vārdnīcu (tajā skaidroti tikai tekstā pasvītrotie vārdi). Ir arī darbā esošo attēlu saraksts, mans CV un anotācija angļu valodā. Esmu izveidojusi nelielu ieskatu arī šo arhitektūras stilu saknēs sadaļā aizsākumi un pirmsromānikas laikmets.
Runājot par Eiropas arhitektūru no viduslaiku sākumiem nav saglabājušās gandrīz nekādas liecības, visā Eiropā par to laiku celtniecības paražām liecina tikai ļoti mazs skaits baznīcu. Taču normāņi Eiropas ziemeļos ieradās nesdami līdzi attīstītu celtniecības stilu, kas viņu dzīves laikā bija izplatījies gan Normandijā, gan citur. Laikā aptuveni no 1000. līdz 1250.g. visā Rietumeiropā parādījās daudz jaunu akmens celtņu – klosteru un baznīcu, kā arī vairākas jaunas valdnieku rezidences. Šo celtņu stils Anglijā pazīstams kā normāņu, Eiropas kontinentā šīs ēkas cēla vienotā stilā, kas balstījās uz Senās Romas tradīcijām, tādēļ to nosauca par romāniku – kā romāņu stils. Ja aplūko atsevišķus šo celtņu elementus – kolonnas, pusapaļos logus, velves, tad nevar nepamanīt, ka tie atgādina antīkā laika sabiedrisko ēku formas. Taču kopumā jaunais stils izteica citu laikmetu un romāniskās ēkas atšķīrās no savām antīkajām priekštecēm.
Mūsdienās mēs pat nevaram iedomāties, ko to laiku cilvēkam nozīmēja dievnams. Parasti tā bija vienīgā akmens celtne lielā apkārtnē, un vienmēr izcēlās uz parasto ļaužu necilo mitekļu fona. Tādā kārtā tā radīja kolosālu iespaidu un bijību ikvienā draudzes loceklī, kā arī kalpoja par norādi ceļiniekiem. Pilsētnieki parasti bija ļoti ieinteresēti baznīcas celtniecībā un lepojās ar tās greznumu un grandiozumu. …
