IEVADS
Šajā kursa darbā ir izvēlēta saimniecība, kas reāli nepastāv, bet zeme uz kuras tā ir iedomāta pastāv. Šī zeme patreiz tiek iznomāta.
Izstrādājot kursa darbu centīšos noteikt vai zemi apsaimniekojot var gūt lielāku peļņu nekā zemi iznomājot. Varbūt ir vērts zemi apsaimniekot pašiem. Zemes pārdošana man nav pieņemama, jo zeme savu vērtību nezaudē. Pēdējā laikā zemes vērtība strauji aug.
Par periodu izvēlējos 2005. gada 1. septembri līdz 2006. gada 31. augustam, jo šajā periodā iekļaujas lielākā daļa no vienas ražošanas cikla lauksaimniecībā. Lielākā daļa ieguldījumu sākas rudenī ar aršanu un beidzas nākošajā rudenī ar ražas novākšanu.
Pirmajā daļā ir izklāstīta tēma par rapsi un to audzēšanu Latvijā.
Otrajā daļā raksturota saimniecības atrašanās vieta, audzējamās kultūras un to izvēles pamatojums. Sēklu iegādes un saražotās produkcijas realizācijas avoti.
Trešajā daļā izstrādāts saimniecības ražošanas plāns un veikta ieguldīto rezultātu analīze. Nodaļā tiek ieliktas tabulas, kas raksturo saimniecības darbību. Ir gan bruto segums, gan peļņas vai zaudējumu aprēķins, gan naudas plūsma un bilance.
Darba noslēgumā ir secinājumi, priekšlikumi un literatūras saraksts.
Galvenie kursa darbā izvirzītie mērķi:
1. Raksturot miežu, ziemas kviešu, vasaras rapša un kartupeļu ražošanu.
2. Izpētīt un iepazīties ar literatūru par attiecīgo darba tēmu.
3. Izstrādāt ražošanas plānu zemnieku saimniecībai „Āboliņi”.
4. Dot saimniecības ekonomisko vērtējumu.
5. Analizēt saimniecībā veiktos aprēķinus.
6. Dot saimniecības raksturojumu.
7. Uzrakstīt secinājumus un veikt priekšlikumus.
1. LITERATŪRAS APRAKSTS PAR RAPSI UN TO AUDZĒŠANU LATVIJĀ
Rapsis pieder krustziežu ģintij - kāpostu dzimtai. Rapsis ir kultūraugs ar blīvu lapu rozeti, 60 – 160 cm augstumā. Zied aprīlī, maijā (aptuveni 30 diennaktis). Vārds RAPSIS cēlies no latīņu vārda rapum, kas nozīmē – turnepsis.
Rapsis audzēts Indijā jau 20. gs. p.m.ē., Ķīnā un Japānā ievests mūsu ēras sākumā. Rapsis ir audzējams relatīvi zemās temperatūrās, un tā attīstībai nepieciešams ievērojami mazāk siltuma nekā citiem eļļas augiem. Klimatiski skarbākos apstākļos tas bija praktiski vienīgais eļļas ieguves avots. Šis faktors veicināja rapša ievešanu Eiropā 13. gadsimtā. Rapšu eļļu lietoja galvenokārt kā lampu eļļu apgaismošanai , jo tā dega, neradot dūmus. Līdz ar tvaika dzinēju izgudrošanu tika atklātas rapša ārkārtīgi labās eļļojošās īpašības. Īpaši strauja rapša izplatība pasaulē sākās ar Otro pasaules karu, kad rapša eļļa lielos apjomos tika izmantota dzinēju eļļošanai kara un tirdzniecības kuģos. Kopš 20 gs. astoņdesmitajiem gadiem rapsis ir viens no visplašāk audzētajiem pārtikas eļļas augiem. Deviņdesmitajos gados arvien lielāku nozīmi sāka iegūt rapša izmantošana biodegvielas ražošanā.
Uzskata, ka rapsis ir eļļas kāļa un ripša krustojums. Gan rapsim, gan ripsim ir ziemas un vasaras formas. Kopš rapsis un ripsis ir attīstīti kā kultūraugi, ir izveidotas neskaitāmas to šķirnes, uzlabota sēklu kvalitāte.
Lai rapša sēklas varētu realizēt, tām jāatbilst starptautiski noteiktām rapša tirdzniecības kvalitātes prasībām : jāsatur vismaz 40% eļļas, bāzes mitrums – 8%, piemaisījumi – ne vairāk kā 2%
…
