Starpkaru periods Eiropā, bet īpaši laika posms no 1919g. līdz 1924g. ļauj mums izprast turpmāko Eiropas attīstības gaitu. Tieši šā perioda notikumi sniedz atbildes uz jautājumiem, kas noveda pasauli līdz II Pasaules karam un kā attīstījās šo valstu politiskā un ekonomiskā izaugsme. Šis laika posms tiek uzskatīts par mūsdienu Eiropas ekonomiskās un politiskās izejas punktu. Šie apsvērumi liecina par izvēlētās tēmas nozīmīgumu arī mūsdienu kontekstā.
Referāta mērķis ir izpētīt sekojošo:
Eiropas valstu ekonomiskā attīstība pēc I Pasaules kara, miera laika ražošanas atjaunošana;
kā Versaļas miera noteikumi noveda Eiropu līdz jauniem starptautiskiem bruņotiem konfliktiem;
brīvās konkurences kapitulācija un valsts sektora nozīme pēckara depresijas novēršanā;
totalitāro režīmu rašanās Eiropā un to bremzējošā ietekme uz turpmāko ekonomisko attīstību;
Vācijas, Lielbritānijas, Francijas, Itālijas ekonomiskā attīstība pēckara periodā.
Šī referāta izpētes robežas ir Eiropas valstis pēc I Pasaules kara, skarot ASV jautājumos, par miera līgumu izstrādi un kara radīto postījumu novēršanu Eiropā. Darbā konkrēti aplūkotās valstis ir Vācija, Lielbritānija, Francija un Itālija.
Aptvertais laika posms vietumis ir paplašināts no 1918.g līdz 1929.g. lai labāk parādītu atsevišķu notikumu cēloņus un sekas.
Galvenie referātā izmantotie informācijas avoti ir: Eiropas ekonomiskās vēstures mācību grāmatas, vizuālie materiāli no globālā tīmekļa.
Dažādi miera nodrošināšanas modeļi pēc I pasaules kara.
Valstīs, kas piedalījās Pirmajā pasaules karā, valdīja dažādi priekšstati par to, kā pēc kara iedibināt stingru mieru pasaulē. Visatšķirīgākos viedokļus pārstāvēja ASV un Padomju Krievija. Pirmā izvirzīja liberālo, bet otrā: sociālistisko miera nodrošināšanas modeli.
Liberālais miera nodrošināšanās modelis, kas atspoguļoja amerikāņu centienus panākt, lai pēckara kārtība balstītos uz viņu atzītajām politiskajām vērtībām, paredzēja tautu savstarpējās attiecības veidot uz taisnīguma un tiesiskuma pamatiem. Šī modeļa pamatelementi bija šādi: demokrātija, tautu pašnoteikšanas tiesības, brīvā tirdzniecība, kolektīvā drošība un atbruņošanas. Gandrīz vai visus šos principus amerikāņu prezidents Vudro Vilsons pasludināja jau 1917. gada aprīlī sakarā ar ASV iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā, bet konkrētu prasību formā atkārtoja 1918. g. 8. janvārī izvirzītajā miera programmā -"četrpadsmit punktos".…
