Senā spēle – šahs – daudzu gadsimtu garumā ne tikai saglabāja savu pievilcību, bet arī kļuva par īstu prāta vingrināšanu.
Patiešām šahā spilgti atspoguļojas cilvēka griba, fantāzija, uzstājība, izturība, strauji izpaužas spēlētāja raksturs. Ne velti rakstnieks S. Cveigs “Šaha novelē” nosauca šīs spēles īpašības par “sevišķu prāta apdāvinātības formu”.
Pirmajā savas attīstības stadijā šahu uzskatīja tikai par spēli. Cilvēki uzreiz neaptvēra, ka tā ir sevišķa spēle, kuru nemaz nevar salīdzināt ar citām spēlēm.
Šaha spēlētājs visu laiku meklē efektīvākās kombinācijas, tiecoties skaisti uzvarēt partijā. Figūru upuri, pēc kuriem pretinieku karalis nokļūst “mata” tīklā, vai agrāk tik stipra cietokšņa izjaukšana pretinieka pusē – vai tas var atstāt kādu vienaldzīgu un neradīt estētisku baudu gan spēlētājiem, gan arī skatītājiem?
Šaha radīšana atbilstoši cilvēku estētiskajām prasībām, pakāpeniski mainīja uzskatus par šahu tikai kā par spēli. Šahs ietver sevī bagātākos daiļrades elementus, kas to arī tuvina ar mākslu.
Šahs ir viena no augstākajām kultūras daiļrades formām, tāpēc rada dziļi estētisku baudu, kuru spēle dod spēlētājiem. Šahu nevar ierobežot un atdalīt no mākslas, tajā ir savs specifiskais skaistums, savi talanti un savi ģēniji. Šaha ideju bagātība, šaha kombināciju skaistums liek šo prāta daiļrades veidu vienā rindā ar citiem mākslas izpausmes veidiem: dzeju, glezniecību, mūziku.
Pie šaha dēļa spēlētājam jārisina sarežģīti uzdevumi, viņa domās ir jābūt noteiktai metodikai un secībai. Tas šahu tuvina zinātnei. Vai tad pati šaha teorija, kura nepārtraukti attīstās uz priekšu kā jebkura zinātne, neizpauž zinātnisku disciplīnu?…