Literatūrā sastopamas vairākas sabiedrisko kustību definīcijas, taču šis referāts balstīsies uz Zviedrijā izveidoto modeli, saskaņā ar kuru sabiedriskās kustības jeb tautas kustības, atbilst šādiem 9 kritērijiem:
- ideoloģiskās saknes – kustības programma sakņojas ideoloģijā, kas skar cilvēku dzīves un sabiedrības pārveidošanu;
- biedrošanās brīvība – kļūt par biedru vai ne ir katra brīva izvēle, bet tajā pat laikā katram tiek dota šī iespēja;
- integritāte – kustība ir neatkarīga no varas un biznesa struktūrām;
- ilglaicīgums – kustība ir nepārtraukts fenomens, kas vienmēr ir nomodā par tautas interesēm;
- iekšējā demokrātija – kustībai ir demokrātiska struktūra;
- biedru skaits – tikai tad, ja liela iedzīvotāju daļa ir tās biedri vai atbalstītāji, kāda kustība var tikt uzskatīta par tautas kustību;
- ģeogrāfiskā izplatība – kustībai jādarbojas visās valsts daļās – ja aktivitātes koncentrētas noteiktā rajonā, nevar runāt par tautas kustību;
- sociālā būtība – kustībai jābūt tikšanās vietām, kur tās biedri var pārrunāt jautājumus, kas viņus interesē, ideoloģiski izglītoties un socializēties;
- sociālās izmaiņas – griba izmainīt sociālos apstākļus sabiedrības vairākuma interešu vārdā. [1; 11]
Apskatot visus šos kritērijus, var izdarīt secinājumu, ka būtiskāko lomu Latvijas neatkarības atgūšanas procesā spēlēja pēdējais no tiem – griba izmanīt pastāvošos apstākļus valstī sabiedrības vairākuma interešu vārdā, taču ne tikai sociālos, bet arī ekonomiskos un politiskos, ko lielā mērā nosaka tas, ka pirmās sabiedriskās kustības Latvijā 80 – to gadu beigās, bija politiska rakstura. Latvijas Tautas fronte darbojās ne tikai kā sabiedriska organizācija, bet arī kā politiska partija, piedaloties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās.…