Sabiedriskās domas aptaujas jau izsenis ir notikušas politikas, valdības programmu un izklaides pasākumu programmu sfērās, un tām ir liela nozīme arī korporāciju lēmumu pieņemšanā. Īsi sakot, tieši tā, kā teica Lovels, sabiedriskā doma ir visur klātesošs dinamisks spēks. Sabiedrisko attiecību sūtība ir palīdzēt organizācijām apzināt un izprast šo vareno vides spēku un rīkoties ar to.1
Kā ir teicis agrākais AT&T prezidents: “Sabiedriskā doma nebūt nav loģiska, tā ir amorfa, ambivalenta, pretrunīga un nepastāvīga. Tādējādi tam, kurš grib ietekmēt sabiedrisko domu, atliek vien cerēt, ka ilgā laika posmā viņa pūļu rezultātā izdosies izveidot sabiedrībā kaut cik jēdzīgu uztveri”. 2
Mūsdienu sabiedrībā sabiedriskajai domai piemīt varens spēks. Visa veida organizācijām, dibinot un uzturot attiecības ar dažādajām iekšējām un ārējām sabiedrībām, jānodarbojas ar reālu un uztveramu sabiedrisko domu. Tomēr tieši organizācijas ir aktīvā puse, bet sabiedriskā doma tikai “aktivizē” organizāciju darbību. [1]
Savukārt D. Nimmo sabiedrisko domu skaidro kā grupas procesa fenomenu.[4]
Sabiedriskā doma nav kāda bezmiesiska vispārīga griba, tā nav arī statistiska konstrukcija, kas izveidota no individuālu datu punktiem. Sabiedriskā doma ir sociālās enerģijas izpausme. [1]
Vispārpieņemtajā izpratnē sabiedriskā doma ir tikai individuālu uzskatu apkopojums, kas attiecas uz kādu konkrētu jautājumu. Tomēr šajā “indivīdu vienošanās” koncepcijā netiek ņemts vērā, ka sabiedriskā doma ir sociāls fenomens. Indivīda uztvere var pārstāvēt un var arī nepārstāvēt konsensu jeb “kopējo domāšanu”, kas pilnīgākā apjomā pārstāv tos viedokļus, kuri veido sabiedrisko domu un kuri paši tiek veidoti, norisinoties publiskai diskusijai, starp cilvēkiem ar “kopības izjūtu”. …