Tās ir saistītas ar sabiedriskās apziņas analīzi, ņemot vērā tās vietu sabiedrībā, kā arī – funkcijas, kuras tā pilda sabiedrības dzīvē. Izmantojot šo pieeju, sabiedrisko apziņu pēta saistībā ar sociālajiem apstākļiem, kas to nosaka, noskaidro tās atkarību no dažādām kopībām.
Runa ir par sabiedrību kā viengabalainu sociālu organismu:
1.Sociālajām kopībām, kas veidojas no to locekļu dažādas attieksmes pret ražošanas līdzekļiem;
2.Kopībām, kas veidojas sabiedriskā darba dalīšanas rezultātā;
3.Kopībām, kas rodas, pateicoties kultūrvēsturiskajai savdabībai; teritoriāli reģionālām un apmetināšanas kopībām; kopībām, kas balstās uz radnieciskām saitēm;
4.Kopībām pēc dzīves cikla stadiju līdzības un kopībām, kas saistītas ar mērķtiecīgas darbības vienību utt.
Šo sociālo kopību ilgstošas kopdarbības gaitā un rezultātā tām veidojas savā ziņā īpatnējā sabiedriskā apziņa. Tā lielā mērā ietekmē katras grupas darbību un attiecības ar citām grupām. Rezultātā šīs attiecības vienā gadījumā kļūst draudzīgākas, citā – iegūst konflikta raksturu. Veidojas arī vienlīdzības, taisnīguma, netaisnīguma u.c. attiecības. Tāpat, katras grupas pastāvēšanas gaitā un tās mijiedarbībā ar citām, veidojas priekšstati par cilvēku un grupu tiesībām un pienākumiem. Starp citu, pastāv viedoklis par to, ka paražu tiesības sākotnēji regulēja vienu grupu attiecības pret citām grupām (ģintīm, ciltīm) un to paražu tiesībām un pienākumiem.
Sociālo grupu apziņas atšķirības saglabājas arī mūsdienās. Tās izpaužas dažādi. Piemēram, sociologi jau sen ir konstatējuši sabiedrības „zemāko” slāņu negatīvāku attieksmi pret tiesībsargājošām institūcijām un to darbiniekiem.…
