Sabiedrībā ir vienmēr valdījuši uzskati par notiekošajām lietām, parādībām, notikumiem un pašu dzīvi. Ir bijušas cilvēku grupas, kas vēlējušās visam tam atrast likumsakarības. Laika gaitā pārvarot mitoloģiskās apziņas ietvarus, veidojas domāšanas formas, kuru pamatā ir jēdziens, un pasaules izziņa, kas pirmām kārtām realizējas kā darbība ar jēdzieniem. Jēdzieniskās domāšanas veidošanos mēdz raksturot kā ceļu no mīta uz logosu. Ejot šo ceļu, top Rietumu filozofija. Arī Austrumu “gudrības meklējumi” izaug no mīta, apliecinot atšķirīgos pasaules redzējuma un izpratnes formu. (2. 36.lpp. 5.r.k.)
Jau senos laikos (ap 551 – 479 p.m.e.) sengrieķu domātājs Konfūcījs pauda tēzi ka cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Viņš arī jau tanī laikā klāstīja valdošās šķiras konservatīvāko aprindu uzskatus, idealizēja pagātni, centās neitralizēt attiecības ģimenē, sabiedrībā tā, lai ikviena cilvēka rīcība un valsts pārvalde noritētu stingrā saskaņā ar tradīcijām, lai tām būtu secība. Tā radās viena no galvenajām tā laika reliģijām. Jo visi ko cilvēks ieņem sabiedrībā (amatu, darbu, dzīves vietu) visu to nosaka debesu vara.
Pretstatā šīm visām tēzēm (470 – 399 g. p. m. ē.) radusi Sokrāta mācība filozofēšanas veidā. Tā pamatā dialoga māksla. Viņš ieviesa kodolīgas tēzes, kuras vijas cauri gadsimtiem un rosina domāt, izzināt sevi, veicina pašapziņu. Viņa izteicieni vēlāk tiek izmantoti kā stimuls jaunu ideju pētīšanai un realizēšanai. Grieķijā filozofijā izvirza jauna veida jautājumus un pasaules uzskatus. Grieķija ir bagāta ar filozofu skolām, kas likuša pamatus atbildēm, uz mūžīgo jautājumu – “kas es esmu?”…
