Aristokrāti.
Aristokrāti bija dižciltīgo un bagāto kārta, kam piederēja vara.
No visām pastāvošajām kārtām svarīgākā bija dižciltīgie (aristokrāti). Kas tie tādi, to grūti definēt: vai nu cilvēks bija dižciltīgs, vai nebija, un tur neko nevarēja mainīt. 13. gs. Francijā un 15. gs Vācijā iecelt kādu dižciltīgo kārtā varēja saskaņā ar karaļa (imperatora) rīkojumu (vēstuli), bet laikabiedriem šie ieceltie šķita iznireļi, ar ko īstenajiem aristokrātiem nav nekā kopēja. Grūti pateikt kad un kā šī kārta izveidojās. Iespējams, ka Vācijā – no senajiem cilšu varoņiem un to pēcnācējiem.
Romiešu vēsturniek Tacits savā Ģermānijā norāda, ka ģermāņiem ir nobiles (dižciltīgie), bet nepaskaidro, ar ko tie atšķiras no citiem brīvajiem. Tautu staigāšanas laikā šo nobiles vara pieauga. Turība šiem deva varu un cieņu, un sekas – iespējamā pacelšanās vai krišana sociālā plāksnē. Agrīnos viduslaikos dižciltīgo kārtu noteica dzimšana. Tomēr, neskatoties uz dinamiku un intensitāti, nostiprinās arī priekšstati, ka valdošā slāņa pārstāvjiem jābūt arī senčiem, kas jau bijuši piederīgi šim slānim. Dižciltīgo ģimenēs kopš 11. gs. iekšējo struktūru nosaka dēlu mantošanas tiesības, t. i., tās eksistēja agnātiskā formā. Viduslaikos bija gan varenas valdnieku ģimenes, gan arī mazākas vietējo aristokrātu ģimenes. Kaut arī starp tām nebija stingri noteiktu robežu, tomēr šādas robežas bija.
Lielākai daļai dižciltīgo, kas pieskaitāmi šai grupai, bija kāds tituls: dux (hercogs), marchio (markgrāfs) vai comes (grāfs). Šie tituli izteica varas pakāpi, amatu: hercogs – karaliskās dzimtas politiskais vadonis, grāfs – karaļa pārstāvis, vietnieks kādā noteiktā sfērā, apgabalā, markgrāfs – karaļa īpašo pilnvaru nesējs kādā robežreģionā. Jau Karolingu laikā šie tituli kļuva mantojami.
Dižciltīgo pamatdaļu Vācijā sauca par ministeriāļiem, kas skaidri atklāj to pozīciju: tie ir nebrīvie kalpotāji, kas pacelti īpašā pozīcijā. Viņiem galmā bija amati, viņi sekoja valdnieku ienākumiem, Kā arī pildīja karadienestu, veica diplomātiskās funkcijas. 11. un 12. gs. strauji pieauga ministeriāļu slānis, jo, pieaugot saimnieciskās dzīves tempiem, palielinājās arī viņu administratīvo pienākumu skaits, it īpaši pilsētās. Jaunos uzdevumus uzņēmās ministeriāļi, bet to tiesiskais status (daudzi bija nebrīvie), saimnieciskā pozīcija (tie bieži vien ātri kļuva bagāti) bija pretrunā ar viņu tiesisko statusu.
Muižniecība un muižas gan veidojās, gan arī sabruka. Šajā pacelšanās un sabrukuma dažkārt karaļu vai dižciltīgo ģimeņu rokās nonāca kolosāli lieli zemes īpašumi.
…
