Jau izsenis sievietes pienākums ir bijis kopt slimniekus, dziedēt kaujās cirstās brūces, saņemt bērnus un sagatavot cilvēku pēdējam ceļam.
Lai gan senatnē bija jau veikti nozīmīgi medicīniski pētījumi, senajā Grieķijā slimnieku kopēji bija neapmācīti vergi. Tā laika sabiedrība neuzskatīja sievieti par līdztiesīgu vīrietim. Tāpēc sieviete – slimnieku aprūpē neskaitījās pieņemama tāpat kā indiešu vēdiskajās tradīcijās. Aristotelis bija pārliecināts, ka sieviete nav spējīga mācīties. Hipokrāts ieteica ārstiem par palīgiem izmantot studentus nevis māsas. Var tikai minēt kā dažādās ciltīs, kur bija tā sauktās “sievas vārdotājas” vai citur tempļu priesterienes, sievietes veiktais aprūpes darbs tomēr varēja būt nozīmīgs un neaizstājams. Taču mainoties laikmetiem, attīstoties kultūrām un reliģiskiem priekštatiem par cilvēku vispār un sievietes lomu sabiedrībā, sieviete tiek arvien vairāk ievērota un novērtēta savās spējās rūpēties par pakritušo. Tas īpaši parādījās agrīnajā kristietībā kā diakoņu, īpaši neprecēto māsu kalpošana.
Arī viduslaikos māsu pienākumus turpināja veikt diakones, kas rūpējās ne tikai par slimajiem, bet arī par likteņa pabērniem. Tolaik māsas pienākumos ietilpa arī telpu uzkopšana, ēdiena gatavošana, veļas mazgāšana, kā arī lūgšanas par slimnieku dvēselēm. Bet arī tad sociālie ierobežojumi sievietēm - izglītība, sabiedriskā dzīve, reliģiskie aizliegumi - kavēja māsas profesijas tālāku attīstību.
…