Cilvēks ir ne tikai sabiedriska būtne, bet arī bara būtne. Sabiedrība ietekmē, audzina un pūlis arī ietekmē, audzina. Kur tad ir robeža? Robeža iet caur katru no mums. Sabiedrības un pūļa konfigurācija mainās atkarībā no tā, pēc kādiem motīviem mēs vadāmies dzīvē: bara instinkts vai cilvēciskā apziņa.
Ja vadāmies no iepriekš minētā, tad nākas konstatēt bēdīgu faktu – cilvēciskā sabiedrība uz Zemes faktiski neeksistē. Tās vietā pa planētas plašumiem klejo un uzkrāj savus netikumus milzīgs bars cilvēkveidīgu dzīvnieku. Un tikai šur tur parādās nelielas cilvēciskās sabiedrības grupiņas.
Tie maldi un pašapmāns, kurš valda sabiedrisko zinību jomā, jau sen kļuvuši par parastu, pat ikdienišķu parādību. Sarakstītas desmitiem un simtiem teoriju , kuras paredzētas “izlabot sabiedrību”, un paredzētas sabiedrībai, bet sabiedrības nav... Neskatoties uz to, tiek rakstītas disertācijas, fundamentāli darbi, notiek apvērsumi un revolūcijas, tiek ieņemtas vietas zinātnē un vēsturē. [ 3]
Pagājušo tūkstošu gadu laikā radās un izzuda veselas impērijas, mainījās reliģijas, likumi, taču pašā cilvēkā nekas nav mainījies, kā viņš bija vergs, tā arī palika.
Republikāniskās bērnu slimnīcas ārsts P.Kļava saka sekojošo: “Ja civilizāciju iedalītu cilvēkattīstības periodos, tad mēs pašlaik esam agrīnā bērnībā ar dziļi intelektuālu encefalopātiju apmēram trīs četru mēnešu vecumā. Mēs esam “mēslos” līdz ausīm, neko nesaprotam un kliedzam, ka gribam ēst un tikai apmierinām savus pirmatnējos refleksus. Diemžēl 40 tūkstošu gadu laikā cilvēku apziņa nav evolucionējusi – tādi vien paši neandertālieši mēs esam, tikai mazliet labāk ģērbušies un savādāk ēdam, un savādāk pārvietojamies.” [2]
Kur tad slēpjas galvenā problēma?…
