"Liber scriptus proferetur, in quo totum continetur, unde mundus iudicetur (Priekšā tiek iznesta grāmata, kurā viss ir uzrakstīts, lai pasaule tiktu tiesāta)," — vēlākais laikā, kad Volfgangs Amadejs Mocarts un Džuzepe Verdi to iemūžināja savos rekviēmos, šis seno laiku kristīgo bēru ceremoniju citāts ir kļuvis par neizdzēšamu Eiropas kultūras mantojuma sastāvdaļu. Pastarajā tiesā — vēlākais tad — viss kļūs zināms, visa patiesība nāks gaismā. Neviena netaisnība, neviens pāri darījums nepaliks slepenībā. Tās ir mūžsenas cilvēces ilgas, nerimstoša cerība. Ir Viens, kas lemj taisnīgu tiesu, zina visu patiesību un reiz sagādās tai piepildījumu. Iespējams, jūs sacīsiet — tas ir pārāk idealizēts skatījums, kas neņem vērā dzīves realitāti, kas mums pirmām kārtām liek koncentrēties uz ekonomisko izaugsmi un labām kaimiņattiecībām. Jebkāda "rakņāšanās pagātnē" šo mērķu sasniegšanu var tikai traucēt. Reizi taču jāpārvelk svītra pagātnei un jākoncentrējas uz nākotni. Galu galā galvenie vainīgie parasti nemaz nav atrodami, un turklāt katram ir sava taisnība. Tādēļ labāk pārvilkt svītru pagātnei un dzīvot mierā citam ar citu. Taču šāds miers, kam pamatā ir uz pagātnes lapu patvaļīga aizšķiršana, iepriekš par to nejautājot pašu upuru viedokli, ir kapu miers. Patiesi panesams un dziedinošs miers iestāsies tikai tad, kad ļaudīm tiks atļauts uzzināt visu par sevi vai saviem zaudētajiem tuviniekiem, kurus viņi apraud. Ja kādam šķiet, ka aizmiršanas, noklusēšanas un noliegšanas kultūra var būt stabils pamats ilgstošam mieram brīvā, demokrātiskā sabiedrībā, tad lai nosauc to pasaules valsti, kurā šāds risinājums būtu izrādījies veiksmīgs.
Vienalga, vai par piemēru ņemam Argentīnas militārās diktatūras režīma upuru mātes, kas divdesmit piecus gadus pēc noziegumu izdarīšanas sāka regulārus piketus Plaza de Mayo, Buenosairesas centrā, vai Vācijas pirmās pēckara paaudzes, kas divdesmitā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados sacēlās pret iepriekšējo paaudžu liekulību attieksmē pret nacistu pastrādātajiem noziegumiem, vai arī Bosnijas serbu vadības ilgi neatzītos Srebreņicas noziegumus — neviena sabiedrība nekad nav spējusi ilgstoši paciest patvaļīgu atgriešanu no pagātnes. Mēs gribam zināt; mums jāzina viss, kas noticis. Kurš ir pastrādājis noziegumus, tādējādi apkraujot sevi ar vainu? Kā drosme un pastāvība būtu uzteicama? Šī zinātkāre, kas patiesībā ir kaut kas vairāk proti, neremdināms dzenulis pēc patiesības un taisnības, ir cilvēka dabas neatņemama sastāvdaļa. Šo dzenuli nav iespējams vienkārši apspiest. …
