Retorika ir viena no senākajām mākslām. Tā radās apmēram V gs.p.m.ē. kā atbilde uz sabiedrības ikdienišķo nepieciešamību. Šajā sabiedrībā ikdienišķie jautājumi tika risināti Tautas sapulcē – tiesas sēdes notika daudzu ļaužu klātbūtnē un tās tika risinātas publiski. Retorika līdz ar to kļuva nepieciešama ikvienam cilvēkam, jo tā ir māka runāt. Par retorikas radītājiem kļuva Platons un Aristotelis. Tā laika populārākie oratori bija arī Demosfēns, Sokrāts un Perikls.
Kā mēs zinām, retorika ir nepieciešama arī mūsdienās, jo tikai neprātis varētu apgalvot, ka māksla strīdēties ir maznozīmīga. Retorika ir mācība par pareizu vārdu lietojumu attiecīgajās situācijās, tādēļ es nepārspīlētu, ja teiktu, ka trāpīgs vārds ir viens no spēcīgākajiem ieročiem mūsdienu dinamiskajā dzīvē. Retorikas loma politikā, biznesā kā arī ikdienas dzīvē ir nenovērtējama. Retoriku varētu dēvēt arī par veiksmīga, darboties griboša cilvēka ābeci. Viens no galvenajiem mērķiem cilvēkam, kurš vēlas sasniegt veiksmi savā darbībā, ir piesaistīt sev ar savu runu pēc iespējas vairāk cilvēku.
Klausītājiem galvenais nav tas, ko pateiks orators. No oratora runas klausītāji vēlas saņemt enerģiju, kura būtu spējīga noturēt viņus uz dzīves ceļa. Tādēļ orators nedrīkst taupīt enerģiju, jo viņam ir jādalās ar to, sniedzot savu enerģiju klausītājiem. Oratoram ir jābūt pārliecinātam par savas runas saturu, kuru viņš izklāsta klausītājiem, jo tikai tā ir iespējams iegūt auditorijas uzticību. Katram oratoram ir jābūt arī aktierim.
Oratora uzstāšanās sastāv no trijām daļām: ievads, pamatojumi un nobeigums. Ievadam ir jāsatur neliels ieskats idejā, kura tiks izklāstīta runas pamatojumā. Pastāv dažādi ievada veidi, kuri ir atkarīgi no runas mērķa un auditorijas. …
