Ar vārdkopu izglītības alternatīvās teorijas apzīmē vairāku tādu personību devumu pedagoģijā, kuru raksturo kā oriģinālu, vispārnozīmīgu Eiropas un pat Pasaules līmenī un kopveselu, kuram ir kopumā pabeigts teorētiskais pamats un tam atbilstoša vispāratzīta paša autora organizēta prakse un atbilstošas publikācijas. Par tādām izcilām personībām vispirms uzskata Rūdolfu Šteineru, Mariju Montesori, Frīdrihu Frēbelu, Georgu Keršenšteineru. Nav noliedzams, ka līdzīgi sasniegumi varētu būt arī kādām citām personām vienas valsts ietvaros, arī Latvijā, ja vien tie būtu publicēti.
Ar ko izglītības alternatīvās teorijas atšķiras no pedagoģijas vēstures kursos iekļautajām ziņām par šīm personībām un viņu devumu? – Ar to, ka tās tiek iztirzātas teorijas un prakses līmenī un tādējādi dod vienu sistēmisku priekšstatu.
Pakāpeniski izglītības alternatīvām teorijām pievēršas arvien vairāk pedagogu un citu interesantu un arī atklāj to dziļākus slāņus. Tas pilnā mērā ir iespējams, jo pastāv visai plašas šo autoru ideju interpretācijas iespējas, turklāt, raugoties gandrīz no 120 vai 100 gadu distances, mainās problēmu izpratne un pētnieki un praktiķi aktualizē arī citus aspektus.…