Referāts
Māksla, kultūra un vēsture
Sports
Rotaļu un imitējošo vingrinājumu pielietojums grieķu-romi...Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
IEVADS | 4 | |
1. | GRIEĶU-ROMIEŠU CĪŅA, KĀ SPORTA VEIDS | 6 |
1.1. | Grieķu – romiešu cīņas vēsture Latvijā | 7 |
1.2. | Grieķu – romiešu cīņas noteikumi | 8 |
1.2.1. | Grieķu – romiešu cīņas taktikas raksturojums | 8 |
1.3. | 7 – 10 gadīgo bērnu attīstības īpatnības | 13 |
1.4. | Rotaļu un imitējošo vingrinājumu pielietošana cīkstoņu apmācībā | 14 |
1.4.1. | Rotaļa, kā jauno cīkstoņu apmācības veids | 16 |
1.4.2. | Imitējošie vingrinājumi jauno cīkstoņu apmācībā | 17 |
1.43.1. | Jauno cīkstoņu lokanības un spēka īpašību attīstība | 19 |
1.5. | Higiēnas noteikumi cīkstoņu treniņos | 22 |
2. | DARBA UZDEVUMI, PĒTĪŠANAS METODES UN PĒTĪJUMA ORGANIZĒŠANA | 25 |
2.1. | Darba uzdevumi | 25 |
2.2. | Pētījuma metodes | 25 |
2.2.1. | Literatūras avotu izpēte | 25 |
2.2.2. | Tiešā novērošana | 25 |
2.2.3. | Novērtēšana | 25 |
2.2.4. | Pedagoģiskais eksperiments | 26 |
2.2.5. | Matemātiskā statistiska | 26 |
2.3. | Pētījuma organizēšana | 26 |
3. | JAUNO CĪKSTOŅU APMĀCĪBAS IZPĒTE | 27 |
3.1. | Fiziskās sagatavotības testēšana un vērtēšana | 27 |
SECINĀJUMI | 32 | |
LITERATŪRAS SARAKSTS | 33 | |
PIELIKUMU | 35 | |
KOPSAVILKUMS | 46 |
1.1. Grieķu – romiešu cīņas vēsture Latvijā
Latvijā kopš seniem laikiem lielā cieņā bija vīru spēks un cīņas spars. Pirmo reizi svešu zemju atlēti tika redzēti 19. gadsimta sākumā, kad Rīgā viesojās un spēku demonstrēja tirolietis no Insbrukas Karls Rapo, "Eiropas cirka tēva" – kurzemnieka Kristofa de Baha trupa "Circus gymnasticus", itāļu hērakls Tobiass Kvaljardi un Jozefs Liphards ar savu grupu [2].
Ar Salamonska cirku saistās izcilu personību vārdi. Viens no viņiem – latviešu cirka tēvs – Trofims Meiers (1875.–1968.) ar pseidonīmu Mifords Reims manēžā rādīja oriģinālus spēka demonstrējumus. Līdzās dažāda spēka demonstrējumiem cirka programmā it bieži tika iekļauta grieķu romiešu cīņa (tolaik to dēvēja arī par franču cīņu) starp kādu no manēžas profesionāļi Arī latviešu stiprinieki izvēlējās profesionālo cīkstoņu karjeru. Viņu vidū – Mārtiņš Žagars, Trofims Meiers, Kārlis Mikulis, Jānis Rozentāls, Augusts Hehts, Jānis Svilpe, Kristaps Veilands-Šulcs, Jānis Martinsons, Ādolfs Ruciņš, Emīls Griķis, Jānis Krūmiņš, Edmunds Blumbergs–Rasso, Jānis Polis, Jānis Leskinovičs un daudzi citi.em un vietējo cīkstoni, kuram tika dota iespēja pārbaudīt savu spēku [2].
Pirmās Eiropas meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā: 1926. gadā (4.–7. septembris) Latvijai uzticēja rīkot pirmās Eiropas amatieru meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā, kurās piedalījās septiņu valstu 35 cīkstoņi. Latviju, Igauniju, Čehoslovākiju un Vāciju reprezentēja seši sportisti, Ungāriju un Zviedriju – pieci, bet Dāniju – viens dalībniek [2].
Latvijas valsts vienību pārstāvēja – smagajā svara kategorijā – A. Zvejnieks, pussmagajā – E. Palmbahs, vidējā – R. Ronis, vieglajā – Žanis Hercogs, pusvieglajā – P. Kopmanis, visvieglākajā – A. Melkerts. Labāko panākumu guva Rūdolfs Ronis, kas izcīnīja 4. vietu un I Rīgas Atlētu kluba speciālo balvu par labāko cīņas tehniku [2].
Pirmais mūsu cīkstonis, kas Latvijas neatkarības laikā sasniedza lielu starptautisku panākumu, bija Rūdolfs Ronis. Viņš 1922. gadā pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos ieguva 2. vietu vieglajā svarā. Parasti uzskata, ka R. Roņa labākais laiks bija tad, kad viņš startēja vidējā svarā. Viņš pirmo reizi par Latvijas meistaru kļuva 1920. gadā, kad, būdams pussmagsvars, uzvarēja pat smagsvaru Jāni Poli. Viņš beidza cīnīties 1930. gadā pret paša gribu - savainotās pleca locītavas dēļ [14].
Bet Edvīns Bietags bija Latvijas laika labākais cīkstonis. Šai godā viņu vienīgi varētu konkurēt vai nu Rūdolfs Ronis vai Georgs Ozoliņš. E. Bietags 1934. gadā Romā Eiropas meistarsacīkstēs uzvarēja pussmagajā svarā un vēlāk 1936. gadā Olimpiskajās spēlēs Berlīnē cīkstonis ieguva divas zelta medaļas - brīvajā un grieķu - romiešu cīņā, smagajā svarā, tādējādi izpelnoties pasaules absolūti spēcīgākā cīkstoņa nosaukumu. Viņa muskuļu dēļ kāds vācu žurnāls Igauniju nodēvēja par stipro vīnu zemi. Pēcāk E. Bietags vairs tā netrenējās[14].
Kopā ar Bietagu uz Romu devās arī A. Zvejnieks, kurš ieguva 3. vietu smagajā svarā.
Vēl ir divi vīri, kas Latvijai izcīnījuši panākumus Eiropas meistarsacīkstēs grieķu - romiešu cīņā: J. Kavals 1931. gadā ieguva 3. vietu Prāgā un G. Ozoliņš 1938. gadā 2. vietu Tallinā. Abi bija vidējā svarā [14].
…
Grieķu-romiešu cīņa - divu sportistu duelis. No tehniskās puses cīņa tiek veikta, izmantojot dažādus paņēmienus, kas nav zemāki par jostas vietu. Galvenais mērķis cīņā - piespiest pretinieku ar muguru uz paklāja. Grieķu - romiešu cīņas taktika nepārtraukti pilnveidojas treneru un sportistu darbības rezultātā. Tā uzlabojas, ja tiek izmainīti sacensību noteikumi vai parādās jaunas cīņas vešanas prasības. Tā kā cīņas taktika ir atkarīga no sacensību noteikumiem, tad brīvā stila cīkstoņu taktikā ir ne mazums īpatnību. Kopējais sporta cīņu veidu taktikas uzdevums – racionālu iespēju izmantošana cīņas noteikumu ietvaros uzvaras sasniegšanai lietderīgi izlietojot enerģiju. Galvenais cīņas taktiskā plāna realizācijas līdzeklis ir lietderīga tehniski – taktisko darbību pielietošana.
- Fiziskā sagatavotība un tās loma aktīvajā tūrismā
- Izglītība caur sportu
- Rotaļu un imitējošo vingrinājumu pielietojums grieķu-romiešu cīņas apmācībā 7-10 gadīgiem bērniem
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Fiziskā sagatavotība un tās loma aktīvajā tūrismā
Referāts augstskolai6
-
Izglītība caur sportu
Referāts augstskolai7
-
Sporta rotaļas
Referāts augstskolai26
-
Vērtējums un pašvērtējums sporta stundās sākumskolā
Referāts augstskolai22
Novērtēts! -
Sportista fiziskās aktivitātes pilnveidošana trenera vadībā
Referāts augstskolai12