Tātad, rotaļu darbības rezultāts ir bērna attīstība. Rotaļās bērns apgūst zināšanas, mācās tās izmantot praksē, tādejādi veidojas prasmes un iemaņas. Sākumā rotaļa ir vienkāršas manipulācijas ar priekšmetiem, tad priekšmetu un lietu izzināšana. Un nav labāka ceļa zināšanu apguvē kā prakse. Rotaļās pilnveidojas bērna izziņas darbības mehānismi, galvenie psihiskie izziņas procesi: sajūtas, uztvere, atmiņa, domāšana un iztēle. Rotaļas organizē un disciplinē bērna kustības, attīsta fiziskās dotības.
Rotaļas vingrina bērnus sarežģītā saskarsmes darbībā. Atdarinot pieaugušo rīcību un izturēšanos, viņi praksē apgūst saskarsmes mehānismus. Rotaļas ir arī kolektīvisma skola, sevišķi sacensību rotaļas, kurās jācīnās nevis par saviem, bet visas komandas panākumiem. Rotaļu situācijā labi izjūtams biedra plecs, te krasi atklājas egoisms un patmīla. Panākumi kolektīvajās rotaļās ir atkarīgi no saskaņotas darbības, no spējas gan uzņemties vadību, gan pakļauties. Rotaļas attīsta neatlaidību, mērķtiecību, disciplinētību un citas īpašības (Plotnieks I. Psiholoģija ģimenē. – Rīga: Zvaigzne, 1988. - 170 lpp.).
Tātad, pirmsskolas izglītības iestādēs atbilstoši bērnu psiholoģiskajām, fiziskajām un individuālajām attīstības īpatnībām caur rotaļu kā galveno izglītošanas un audzināšanas formu tiek īstenota sagatavošana turpmākajai dzīvei un nākošajai izglītības pakāpei – skolai. …