Senā Roma bija sasniegusi nesalīdzināmi augstāku līmeni visās jomās nekā viduslaiku Rietumeiropa. Nākošās paaudzes un laikmeti ir mantojuši romiešu sasniegumus mākslā, izglītībā, amatniecībā, literatūrā u.c. Senajai Romai ir ievērojama nozīme arī mūsdienu civilizācijā. Romas republika un impērija ir radījušas paliekošas vērtības visās kultūras jomās. Romieši sākumā atrazdamies etrusku pakļautībā absolūti pieņēma tautas jutekliskās izpriecas, taču visu laiku tikumiskā stingrība neturpinājās. Jo vairāk provinču nokļuva Romas pakļautībā, jo vairāk atslābinājās tikumi. Romiešu kalendārs gada laikā paredzēja vairāk nekā simts svētku dienu, izveidojās ļoti daudz dažādu tradīciju, kas mūs šodien pārsteidz ar savu neatkārtojamību un izdomu.
Romiešu kalendārs gada laikā paredzēja vairāk nekā simts svētku dienu. Gads sākās martā, galvenie svētki tika svinēti martā līdz ar dabas auglības cikla sākšanos. Svētku dienās pilsētu maģistrāti vai visbiežāk paši imperatori rīkoja izrādes, kuras ilga vairākas dienas un kuru laikā skatītājiem izdalīja dāvanas. Katrs cirkā vai amfiteātrī iegājušais romietis saņēma metāla žetonu, pēc kura uzrādīšanas speciālas kases izsniedza viņam naudas, kādu jaunu apģērba gabalu vai ceptas gaļas šķēli.
Visi svētki tika iedalīti vairākās daļās:
1)svinīgs gājiens ar maģistrātu, svētku rīkotāju, priekšgalā ( šo gājienu sauca par pompu);
2)sacīkstes cirkā, kaujas ratu braukšanas un zirgu skriešanās sacensības;
3)grieķu un romiešu autoru lugu uzvedumi teātrī, kuri parasti beidzās ar dzīrēm, tautas masu pacienāšanu, dzīru rīkošanai dažkārt bija nepieciešami pat vairāki tūkstoši galdu.
Romiešu dzīvē var izcelt daudz ievērojamu un svarīgu svētku.
Gladiatoru cīņas ( no gladus- zobens) radās no etrusku bēru rituāla, kuros kādreiz upurēja cilvēkus.
Zvēru rīdīšana un gladiatoru cīņas- grandiozs slaktiņš, asins plūdi, līķu kalni. Cilvēki nogalina cilvēkus, zvēri – zvērus , cilvēki – zvērus.
Ar laiku rituāls mainījās un nāvei nolemtos nenogalināja uzreiz, bet lika tiem ar zobeniem rokās cīnīties pie kapa. Bojā gāja mazāk spēcīgais, bet spēcīgais palika dzīvs. Šī cīņa klātesošos izraisīja sajūsmu. Romieši šo nežēlīgo izrādi pirmo reizi noskatījās 264. g. p. m. ē. Vēršu tirgū Bruta Peresa bērēs, kur cīnījās trīs gladiatoru pāri. II gs. p.m.ē. beigās Itālijā gladiatoru cīņām zuda saistība ar mirušo kultu un tās pārtapa par vispopulārākajām izrādēm. Radās speciālas skolas, kurās apmācīja šai bīstamajai mākslai. Par gladiatoriem kļuva karagūstekņi, vergi, dažkārt arī brīvie pilsoņi. Īstos ieročus viņi saņēma tikai pirms iziešanas arēnā. Parasti cīņai vajadzēja beigties ar viena partnera bojāeju, taču publika varēja arī apžēlot zaudētāju, ja tas cīnījās drosmīgi un izsauca tās apbrīnu.…
