Ievads
Romiešu tiesības ir vienas no lielākām antīkās pasaules kultūras vērtībām. Romieši paši uzskatīja, ka tiesības ir zinātne par labo un taisnīgo, ka tiesības ir noderīgas visiem vai vismaz daudziem. Romieši atzina tiesības par vienu no Romas valsts varenības balstiem, atrodot tās par līdzvērtīgām bruņotajam spēkam. Justiniāna Civiltiesību kopojumā – Corpus Iuris Civilis – par to teikts: “Augstākā valsts aizsardzība balstās uz divām lietām – ieročiem un likumiem. Laimīgai Romas tautai tiem jāpateicas, ja tā senatnē ieguvusi varu pār visām citām tautām... Vienu vienmēr atbalstīja otrs. Romas bruņotais spēks savu stiprumu guva likumos tādā pašā mērā, kā pašus likumus aizsargāja ar ieroču spēku.”
Romiešu politiskais darbinieks, orators un filozofs Cicerons teica: “Romas valsts ir taisnīguma iemiesojums zemes virsū, vislabākais, kas kādreiz bijis un būs.”
Pasaule ir sakārtots veselums, kurā kārtību nosaka patiesība un tiesības.
Romiešu tiesībām ir liela nozīme cilvēces vēsturē: tās pārdzīvoja tautu, kura tās radīja un divas reizes pakļāva sev pasauli. Romiešu tiesības ieņem sevišķu vietu visas cilvēces vēsturē. Tās ir viens no izcilākajiem antīkās pasaules sasniegumiem, kas tika pārņemtas no viduslaikiem.
Romiešu tiesības attīstījās ciešā saiknē ar Romas valsts vēsturi. Romas valsts veidojās pakāpeniski un gadsimtiem ilgi. Tā savā attīstībā izgāja vairākus posmus un katram no šiem posmiem bija sava Romas valsts iekārta un attiecīgi arī romiešu tiesības. Romiešu tiesību attīstības pamats bija saimnieciskā un politiskā dzīve Romā, plašu teritoriju iekarošana, citu tautu sasniegumi tiesību laukā un Romas juristu darbība. Sākot ar mūsu ēras I – II gs., Romas valsts bija sasniegusi vislielāko ekonomisko uzplaukumu, iekarojusi gandrīz Eiropas lielāko daļu un zemes Vidusjūras piekrastē. Šajā laikā tiesības sasniedza visaugstāko pilnību, radoši darbojās tiesību zinātnieki un jurisprudence bija kļuvusi par vispārējās izglītības un kultūras sastāvdaļu. Sevišķi lielu uzplaukumu romiešu jurisprudence sasniedza principāta periodā. Tā kļuva par klasisko jurisprudenci, kas līdzās likumiem un citām tiesību formām radīja jaunas tiesību normas. Tā radās romiešu tiesības, kuras kļuva par visas antīkās pasaules kopīgām tiesībām.
Kad “barbari” sagrāva līdz tam neuzvaramos romiešu leģionus, Romas valsts krita (476), taču tiesības saglabājās Austrumromā ( Bizantijā), kur tās tika pēc Justiniāna rīkojuma kodificētas un tā pasargātas no bojāejas.
Šī darba mērķis ir raksturot romiešu tiesību recepciju un tās gaitu Eiropas valstīs.
Mērķa sasniegšanai darbā izmantoti Birziņas L., Lazdiņa J., autoru viedokļi, kā arī citu autoru viedokļi internetā. Šo materiālu apskats un pētījums ļaus sasniegt izvirzīto mērķi.
…