Senā Roma cilvēcei devusi klasisku tiesību sistēmu – slavenās romiešu civiltiesības. Tiesības pārdzīvoja Romas valsts krišanu V gs. beigās, saglabājoties Austrumromā jeb Bizantijā. Romiešu civiltiesības atstāja milzīgu ietekmi uz Rietumeiropas tiesiskās domas visu turpmāko attīstību.
Bija pagājuši vairāki gadsimti pēc sakās Romas valsts sabrukumu, kad Eiropas valstīs sākās romiešu tiesību recepcija. Termins recepcija cēlies no latīņu valodas vārda receptio, kas nozīmē aizgūšana vai pārņemšana, šajā gadījumā tiesību aizgūšana. Tiesību recepcija ir viena no izplatītākām tiesiskās dzīves parādībām.1
Juridiskajā literatūrā ir atrodams arī cits termina recepcija definējums. Recepcija (lat. receptio – pieņemšana) tiesību vēsturē – process, kura gaitā un rezultātā kāda valsts iekšējā tiesību sistēma pārņem citas valsts iekšējās tiesību sistēmas principus, institūtus u.c. Tādā nozīmē runā par romiešu tiesību recepciju daudzu Eiropas valstu tiesībās.2
Romiešu tiesības bija pamats, uz kura viduslaikos izauga Rietumeiropas tiesiskā vienotība. Viduslaiku valstīs, sākot ar XI gadsimtu, pārņēma pilnīgi vai daļēji galvenokārt civiltiesības un lietoja tās kā pozitīvās jeb spēkā esošās tiesības. Jaunajos laikos pēc romiešu tiesību principiem un vietējām īpatnībām radās un attīstījās Eiropas valstu modernās nacionālās tiesības, kā, piemēram, Latvijas Civillikums.
Kā jau tika minēts, tad romiešu tiesību recepcija lielākoties aptvēra civiltiesību sfēru – aizņēmuma, testamenta, aizbildnības institūtu, kā arī privātīpašuma tiesības.
Dotajā darbā tiks apskatīti tādi jautājumi, kā romiešu tiesību rašanās un attīstība, romiešu tiesību avoti – frontes iuris, kā arī tiks veikta atsevišķu romiešu tiesību principu un Latvijas Civillikumā ietverto normu izpēte, plašāk apskatot jautājumus, kas skar lietu un saistību tiesības.
I NODAĻA
ROMIEŠU CIVILTIESĪBAS
1.1. Romiešu civiltiesību rašanās un attīstība
Senā Roma cilvēcei devusi klasisku tiesību sistēmu – slavenās romiešu civiltiesības. Tiesības pārdzīvoja Romas valsts krišanu V gs. beigās, saglabājoties Austrumromā jeb Bizantijā. Romiešu civiltiesības atstāja milzīgu ietekmi uz Rietumeiropas tiesiskās domas visu turpmāko attīstību. Pat vēl vairāk, dažās valstīs tās piemēroja kā spēkā esošās tiesības, piemēram, Vācijā. XV gs. Vācijā tās pārņēma pilnīgi (in complexu) un piemēroja līdz pat 1900. gada 1. janvārim, kad stājās spēkā nacionālais civilkodekss (Bürgerliches Gesetzbuch); Francijā pēc romiešu tiesību principiem tika izstrādāts Code civil jeb Napoleona civilkodekss (1804.); tāpat Latvijas 1937. gada Civillikums balstās uz romiešu tiesību principiem.
Romiešu civiltiesību attīstības pamats bija saimnieciskā un politiskā dzīve Romā, plašu teritoriju iekarošana, citu tautu sasniegumi tiesību laukā un juristu zinātniskā darbība jeb jurisprudence Romā. Nevar ignorēt arī maģistrātu un vēlāk izdoto monarhu likumdošanas aktu nozīmi…
