Tiesību avoti – Fontes Iuris
Romiešu civiltiesību avotu ir daudz. Tiesību avots ir pamats, no kura izceļas un iesākas tiesību attīstība.
Mūsu dienās parastā nozīmē tiesību avoti ir likumi, noteikumi, vispār normatīvi akti. Tiesību vēsturē par tiesību avotu sauc katru faktu, kas liecina par kādas tiesību normas agrāko esamību un sabiedrības tiesisko dzīvi. Tiesību avotus mēdz dēvēt arī par tiesību pieminekļiem. Visdrošākie tomēr ir saglabājušies tiesisko aktu teksti, kas uzskatāmi par tiešiem tiesību avotiem. Citi akti, ja tie liecina par kādas senas sabiedrības tiesisko dzīvi un no tiem var secināt par kādas tiesību normas saturu - tie uzskatāmi par netiešiem tiesību avotiem. Visi kopā tie dod ieskatu par romiešu tiesības vēsturisko attīstības gaitu un tiesību pilnveidošanās procesu.
Jauni arheoloģiskie izrakumi un jaunu rakstisku materiālu atrašana dod iespēju papildināt esošos tiesību avotus un atklāt jaunus. Pilnveidojoties pētīšanas tehnikai, iespējami jauni tiesību avotu atklājumi.
Romiešu tiesību galvenais avots un izejas punkts ir Corpus Iuris Civilis – tas ir Justiniāna lielais kodifikācijas darbs un sastāv no četrām daļām:
1) Institūcijas – romiešu tiesību mācību grāmata, bet ar likuma spēku, kura balstījās uz romiešu jurista Gaja un dažu citu romiešu juristu analogajiem sacerējumiem 9izdota 533. gadā);
2) Digestas jeb pandektas – ir klasiskās romiešu jurisprudences darbu krājums, kas ievietoti zināmā sistemātiskā kārtībā. Digesta sava vērtīgā satura un sakārtojuma dēļ, kā arī apmēru ziņā ir vērtīgākā Justiniāna sakopojumu daļa;
3) Kodekss – satur ķēniņa izdotos likumus – konstitūcijas;
4) Novellas – arī satur konstitūcijas, kas izdotas pēc kodeksa sastādīšanas.
…