Pirtis
Romiešu otium (atpūta pēc sabiedriskas darbības; laiks, kas veltīts sarunām, pārdomām, mākslai) vienmēr pagāja ūdens tuvumā. Ūdens bija atpūtas, mierīgas sarunas neatņemama sastāvdaļa. Ūdens tuvumā notika arī sporta nodarbības. Peldes vispār Romā bija rituāls: tām tika ierādīts noteikts laiks, proti, starp darīšanu beigām un pusdienām draugu vidū, un tās ilga apmēram stundu. Cilvēks, noģērbies apoditērijā, lai atpūstos un pierastu pie pirts atmosfēras, iegāja siltā istabā(tepidērijā), no kuras vispirms pārgāja kaldārijā, kur mazgājās karstā ūdenī, bet vēlāk – frigidārijā, kur atsvaidzinājās ar aukstu ūdeni; blakus atradās divas siltuma kameras: vienā bija tvaiks, otrā – karsts gaiss, turpat blakus atradās solārijs un laukums sporta spēlēm. Šīs peldvietas bija milzīgas, izvietotas tā, lai, peldoties karstā baseinā, varētu redzēt jūru; tām pāri atradās stikla jumts, kas laida cauri saules starus, bet neielaida auksto gaisu. Iespaidīga bija arī greznība – marmors, dārgakmeņi, apgleznojumi utt.
No peldvietām radās sabiedriskās pirtis jeb termas, kuras Romā parādījās 3. gs. p.m.ē. un uz kurām romieši devās katru dienu. Šajās pirtīs, kuras apmeklēja desmitiem tūkstošu cilvēku (sabiedriskās pirtis bija pieejamas visiem bez izņēmuma, un tās bija bezmaksas), it kā izzuda sociālās atšķirības starp cilvēkiem, valdīja doma par pilsoņu viendabīgumu, vienlīdzību. Karakullu termu platība bija 400 X 400 m, to centrālais komplekss – 150 X 150 m; dažas bija tik milzīgas un greznas, ka arheologi ilgus gadus, pirms izprata šo celtņu nozīmi, strīdējās, vai tās bijušas tempļi vai arī imperatoru pilis. Termās pastaigājās, lasīja, sarunājās; tās bija fiziskās kultūras centri.. 1. gs. p.m.ē. Romā bija 170 sabiedriskas pirtis, bet 4 gs. m.ē. – jau 1000, katrā rajonā vidēji 60 – 80 pirtis.…
