2.3. Trešais posms
Trešais posms tiek iezīmēts ar 5. – 4. gs. p.m.ē. miju, kad, pateicoties diktatora Kamila (Camillus) veikstajām reformām, 406. - 390. g. p.m.ē. romiešu armija ieguva jaunu attīstības impulsu. Tajā ietilpa sabiedroto karaspēks un algotņu palīgnodaļas (piemēram, krētiešu strēlnieki, no dažādām vietām nākušie lingu metēji u.c.), kas ļāva armijas potenciālu palielināt līdz 18 000 vīru, miera laikos leģionam sastāvot no 4200 līdz 4500 kareivju. Armijā parādījās papildus iedaļas: intendanti, medicīniskā daļa, inženieru karaspēks. Svarīgi atzīmēt, ka diktators Kamils 406. g. p.m.ē. armijā ieviesa samaksu par dienesta laiku, kas gan bija salīdzinoši neliela, tomēr ļāva karavīriem nosegt sava uztura, apģērba un vieglā bruņojuma izmakasas, kas iepriekš bija uzliktas uz karavīru pleciem.
Jāpiemin 4. gs. p.m.ē. notikušie Samnītu kari, kuros romieši, izmantojot grieķu falangas kaujas taktiku, vairākās kaujās bija piedzīvojuši sakāves dēļ tā, ka šī kaujas taktika bija nederīga priekš sadursmēm vietās, kur bija nelīdzens reljefs. Samnītu karu laikā (315. g. p.m.ē.) tika ieviesta manipulārā kaujas sistēma. Manipulārajā leģionā bija raksturīgs tas, ka priekšējās līnijās izvrzījās jaunākie, bet aizmugurējās – vecākie un pieredzējušākie karavīri. Kājnieki tika iedalīti četrās kategorijās – vēlītos (velites), hastatos (hastati), prinkipos (principes) un triārijos (triarii).
Velīti bija jaunākie un nabadzīgākie (tātad arī vismazāk apbruņotie) kareivji, kuri piedalījās sadursmēs pirms smagi apbruņoto kājinieku iesaistīšanās kaujā. Tādējādi velīti, kuriem bieži vien nebija ko zaudēt, cerēja kaujā apliecināt savu varonību un vēlāk iegūt par to apbalvojumus. Velītu buņojumā bija šķēps un plāns koka vairogs. …
