Romiešu civiltiesību avotu jēdziens un veidi

Formas un veidus, kādos atklājas objektīvās tiesības un tādējādi tiesību piemērotājs var tās izzināt, sauc par tiesību avotiem.1
Jēdziens ‘tiesību avots’ plašu izplatību guva XIX gs., tomēr tā izcelsme tiek saistīta ar krietni senākiem laikiem. Termins “tiesību avoti” ir pazīstams jau kopš Romas laikiem, kad romiešu vēsturnieks Tits Līvijs savos rakstos pirmos rakstītos romiešu likumus, tā sauktos XII tabulu likumus, no­saucis par “visu publisko un privāto tiesību avotu”. Tātad pēc Līvija domām “tiesību avots” ir pamats un sākums, no kura iesākās tiesību attīstība un vēlāk izauga milzīgā romiešu tiesību sistēma.2
Mūsdienās parastā nozīmē tiesību avoti ir likumi, noteikumi, respektīvi, normatīvie akti. Tiesību vēsturē par tiesību avotu sauc katru faktu, kas liecina par kādas tiesību normas agrāko bijumu un sabiedrības tiesisko dzīvi. Tiesību avotus mēdz dēvēt arī par tiesību pieminekļiem. Visdrošākie tomēr ir saglabājušies tiesisko aktu teksti, kas uzskatāmi par tiešiem tiesību avotiem. Citi akti, ja tie liecina par kādas senas sabiedrības tiesisko dzīvi un no tiem var secināt par kādas tiesību normas saturu, uzskatāmi par netiešiem tiesību avotiem.3
Senās Romas tiesību avoti ir gan tiešie, gan netiešie. Visi kopā tie dod ieskatu par romiešu tiesību vēsturiskās attīstības gaitu un tiesību pilnveidošanās procesu.…