IEVADS
Romiešu tiesības ir vienas no lielākām antīkās pasaules kultūras vērtībām. Romieši paši uzskatīja, ka tiesības ir zinātne par labo un taisnīgo, ka tiesības ir noderīgas visiem vai vismaz daudziem. Romieši atzina tiesības par vienu no Romas valsts varenības balstiem1 .
Senās romiešu tiesības sāka studēt universitātēs un pakāpeniski ieviest dzīvē. Tām bija priekšrocība, jo tās bija rakstītas. Itālijā un citās Rietumeiropas valstīs sāka pārņemt romiešu tiesības un pielietot praksē.
Jaunajos laikos, izstrādājot civiltiesību kodeksus, balstījās uz romiešu tiesību principiem. Tāpat vispārējās tiesību teorijas pamatos lika romiešu tiesības un klasiskās jurisprudences atziņas un idejas. Romiešu tiesībām ir ļoti liela vispārizglītojoša nozīme. Uz tām balstās valsts un tiesību teorija, tiesību filozofija un daudzas citas tiesību nozares. Romiešu tiesības ar savu izkopto juridisko tehniku, īsajiem un kodolīgajiem formulējumiem var noderēt par paraugu likumprojektu izstrādāšanā.
Latvijas 1937.gada Civillikums veidots pēc romiešu tiesību institūciju sistēmas un principiem2 .
Dotajā darbā tiks apskatīti tādi jautājumi, kā romiešu tiesību rašanās un attīstība, kā arī vairāk apskatīti un izpētīti romiešu tiesību avoti – frontes iuris.
1. ROMIEŠU CIVILTIESĪBU RAKSTUROJUMS
Senā Roma cilvēcei devusi klasisku tiesību sistēmu – slavenās romiešu civiltiesības.
Romiešu civiltiesības atstāja milzīgu ietekmi uz Rietumeiropas tiesiskās domas visu turpmāko attīstību. Dažās valstīs tās piemēroja kā spēkā esošas tiesības, piemēram, Vācijā, kur XV gs. tās pārņēma pilnīgi (in complexu) un piemēroja līdz pat 1900. gadam, kad stājās spēkā nacionālais civilkodekss, kā arī Francijā pēc romiešu tiesību principiem tika izstrādāts Code civil jeb Napoleona civilkodekss (1804.), tāpat arī Latvijas 1937.gada Civillikums balstās uz romiešu tiesību principiem3 .
Romiešu civiltiesību attīstības pamats bija saimnieciskā un politiskā dzīve Romā, plašu teritoriju iekarošana, citu tautu sasniegumi tiesību laukā un juristu darbība Romā, kā arī maģistrātu un vēlāk izdoto monarhu likumdošanas akti4 .
Sākot ar mūsu ēras I – II gadsimtu, kad Romas valsts bija sasniegusi vislielāko ekonomisko uzplaukumu un iekarojusi gandrīz visu Eiropas lielāko daļu un zemes Vidusjūras piekrastē, tiesības sasniedza visaugstāko pilnību. Tās atzītas par klasiskām un universālām tiesībām.
Romiešu klasiskās tiesības raksturīgas ar daudzu svarīgu civiltiesību principu formulējumiem, kas spēkā joprojām, ar precīzi izstrādātiem tiesiskiem institūtiem, juridisko tehniku, precīziem un maksimāli skaidriem formulējumiem5 .
Romiešu tiesības savā vēsturiskajā attīstībā ir ieguvušas tādu raksturu, kas piemērots dažādām tautām un dažādiem dzīves uzskatiem, tādejādi šīs tiesības var uzskatīt arī par universālām. Šāda rakstura izveidošanos raksturo divi faktori:
1) ilgais attīstības laiks, kas sekmē dzīvei derīgo tiesību normu izlasi;
2) svešu tautu līdzdalība šo tiesisko noteikumu radīšanā.
Tūkstošgadu ilgā romiešu tiesību attīstības laikā sevišķi nostabilizējās privāto tiesību
nozare.
…
