Romiešu tiesības ir vienas no lielākām antīkās pasaules kultūras vērtībām. Romieši paši uzskatīja, ka tiesības ir zinātne par labo un taisnīgo, ka tiesības noder visiem vai vismaz daudziem. Romieši atzina tiesības par vienu no Romas valsts varenības balstiem, atrodot tās par līdzvērtīgām bruņotajam spēkam.
Kad “barbari” sagrāva līdz tam neuzvarošos romiešu leģionus, Romas valsts krita, taču tiesības saglabājās Austrumromā (Bizantijā), kur tās tika pēc Justiniāna rīkojuma kodificētas un tā pasargātas no bojāejas, kas ļāva gadiem ejot un laikiem manoties tiesības tikai pilnveidot, lai tās būtu par pamatu mūsdienu likumdošanai. Tas ir manāms izstrādājot civiltiesību kodeksus jaunajos laikos, kur par pamatu tika ņemti romiešu tiesību principi un arī Latvijas 1937. gada Civillikums veidots pēc romiešu tiesību institūciju sistēmas un principiem.
1. Romas valsts izcelšanās
Reformas, kuru īstenošanas gaitā un rezultātā veidojās Romas valsts, saista ar Romas sestā valdnieka jeb ķēniņa Servija Tullija vārdu. Mūsdienu zinātnieki nav droši par šis reformas laiku, jo trūkst konkrētu materiālu. Galvenais spēks, kas cīnījās par reformu, bija plebeji.
Plebeji – nepilntiesīgo kategorija, kas domājams, ka viņi cēlušies no ļaudīm, kas vēlāk apmetušies Romā uz dzīvi. Viņi bija personīgi brīvi, viņiem varēja piederēt īpašums, viņi maksāja nodokļus un pildīja dažādus citus pienākumus, bet viņiem nebija atļauts piedalīties tautas sapulcē, iesniegt tiesai prasības pret patriciešiem, slēgt laulības ar patricietēm. Politisko tiesību viņiem nebija tāpēc, ka viņi atradās ārpus ģinšu – cilšu organizācijas, kā arī karadienestā viņus neņēma. Toties viņi varēja nodarboties ar amatniecību, tirdzniecību un strādāt citus darbus. Plebeji ar savu stāvokli bija ļoti neapmierināti, lai gan daži no viņiem bija ļoti bagāti cilvēki.
Servjs Tullijs, gribēdams paplašināt savu atbalstītāju loku un nostiprināt savu stāvokli armijā, iesaistīja plebejus Romas tautas sastāvā. Plebeji kļuva par Populas Romanus sastāvdaļu, turklāt visai plašu.…
